Grafiti vēsture un kad šis stils ir radies?

Grafiti var likties kā modernās pasaules brīnums, bet patiesībā šis mākslas veids ir radies jau senajā Romā, kad cilvēki gribēja nodot publiskas ziņas, vai nu baumas, vai politiskus ziņojumus viņi tos rakstīja uz ēku sienām un kas tāds notika vairāk nekā 2000 gadus atpakaļ. Un ko gan citu viņi darīs? Nodos viens otram e-pastus? . Bet romieši nebija vienīgie, kas izmantoja šādu ziņojumu stilu.

Senie vikingi un grieķi ļoti bieži izmantoja grafiti kā komunikācijas līdzekli un kā sevis izpaušanu, protams kādreiz tas nebija balstīts uz krāsu flakoniem, bet gan vienkārši krāsots ar dabas dotām krāsām vai arī ar kādu parastu krāsu, kādreiz grafiti māksla nebija vien krāsu flakoni un māju sienas, par grafiti tika uzskatīts jebkāds zīmējums kurš bija veidots uz virsmas vienalga ar ko krāsots. Dažādi stili veidojās lai nonāktu līdz mūsu perioda flakonu darbiem, bet arī pirmie darbi ar flakoniem tika veidoti uz zīmējumu pamatnes un pat demonstrēti mākslas galerijās. Modernā tipa grafiti gan parādījās Filadelfijā ap 1960. gadu, un līdz septiņdesmitiem gadiem šis mākslas veids jau bija nonācis Ņujorkā, kur tas tika popularizēts. Šī māksla pārņēma Ņujorku un cilvēki sāka rakstīt savus vārdus ar flakoniem uz sienām, metro un pat takšiem.

Grafiti mākslinieku uzskatīšana par noziedzīgu aktu tika aizsākta jo pirmie grafiti veidi radās jo bandas tādā veidā apzīmēja savu teritoriju un ar flakoniem apzīmēja ēkas un visu, ko viņi uzskatīja par “savu”. Termins grafiti gan pirmoreiz tika izmantots Ņew York Times avīzē, kad kāds žurnālists nosauca tos par grafiti, nevis sienu rakstiem kā tie tika saukti iepriekš. Astoņdesmito gadu sākumā grafiti tika reģistrēts kā oficiāls mākslas stils un galerijas visapkārt Amerikai sāka iegādāties šos darbus, jo kas tāds iepriekš nebija redzēts. Jautājums vai grafiti mākslu uzskatīt par vandālismu vel joprojām ir aktīvs, jo kad šie grafiti zīmējumi bija pārņēmuši visas sabiedriskās iestādes, kaut kas bija jādara un ASV senators tajā laikā bija sacījis “jūsu māksla beidzas, kur mans īpašums sākas” un tā visus astoņdesmitos un deviņdesmitos gadus, šie mākslinieki tika tvarstīti un ķerti, sūtīti uz pāraudzināšanas iestādēm un pat mesti cietumos. Uzskati pamazām mainījās, jo citas valstis sāka atzīt grafiti kā pilsētas izdaiļošanu un likumīgi deva māksliniekiem atļauju to darīt.

Tomēr arī tajos laikos bija veiksmes stāsti, Žans Maikls Baskvats sāka ielu gleznošanu ar flakoniem agrīnajos septiņdesmitajos gados un kļuva par respektētu mākslinieku, pēc veseliem 10 gadiem nodarbojoties ar to. Kā arī Franču mākslinieks Bleks Le Rāts un Britu mākslinieks Banskis ir sasnieguši internacionālus panākumus ar saviem liel darbiem un izcilo radošumu, kā arī daži no Banska agrajiem darbiem tiek pārdoti pat par simt tūkstošiem eiro un citi sasniedzot pat vel vairāk. Bet tie nav vienīgi darbi, grafiti māksla uz svarīgām ēkām vai ornamentiem tagad pat maksā vairākus simtus tūkstošus eiro un lai arī cik neticami tas būtu, šajā nozarē var skaisti nopelnīt ar attiecīgu talantu. Grafiti būdami vairāk novērtēti mūsdienās ļauj arī būt daudz brīvākiem būt jaunās paaudzes māksliniekiem, kuri varbūt domā tikai sākt bet baidās nokļūt aiz restēm, dažādu mākslas projektu ietvaros tagad pat ir ieteicams apgūt šādu mākslas veidu un tālāk pat veidot savu nākotni ar grafiti. Cerēsim, ka grafiti turpinās augt kā savs žanrs un būs atļauts arī nākotnē un nenoniecināts sabiedrības priekšā!

Līkumainais ceļš lai nokļūtu par grafiti mākslinieku

Lai saprastu grafiti būtību ir jāsaprot, ka grafiti ir nelegāla rīcība un var jūs nogādāt nepatikšanās, bet formalitātes pie malas. Kas tad īsti ir nepieciešams, lai būtu grafiti mākslinieks? Tas nav pats vieglākais ceļš, bet apkopojot stāstus no grafiti māksliniekiem varu palīdzēt varbūt jums šo ceļu padarīt nedaudz vieglāku.

Sākums un pats stūrakmens grafiti mākslai ir vārds, vārds šajā nozarē ir kā jūsu brends, kā jūsu logo pēc kura jūs sevi parādāt un pārdodat sabiedrībai. Katram māksliniekam vienalga, vai tas būtu saistīts ar gleznošanu, vai flakonu mākslu, jūsu vārds ir jūsu paraksts pēc kā jūs atpazīs šajā mākslas pasaulē. Tas ir arī veids kā iepazīstināt ar sevi rajonā kurā jūs dzīvojat, sienas, vecas ēkas, utt. Protams, tas nav rekomendējams, bet ja tā ir jūsu izvēle, pats par to atbildat. Katrs esam gājuši caur savām ielām un domājuši, kas tie par idiotiskiem vārdiem uz sienām, kurus pat saprast nevar. Tātad nonākam pie punkta, ka izvēlēties vārdu ir svarīgi un tādu kurš ir atmiņā paliekošs un kurš apraksta jūs kā mākslinieku. Vislabāk ir izvairīties no sava vārda iniciāļu lietošanas gadījumā, ja policija sāks meklēt kurš šos bojājumus ir nodarījis. Vislabākajā gadījumā 3 līdz 6 burti un jūs esat gatavs iekarot savu teritoriju. Ir teiciens atkārtošana ir zināšanu māte, tātad vislabāk ir aprakstīt savu izvēlēto vārdu uz lapas vairākas reizes un perfekti apgūt tā rakstīšanas stilu.

Nākamais ir jūsu apzīmējums, jūsu uzpūstais grafiti simbols, kaut kas, kas pārējiem grafiti māksliniekiem liek saķert galvas ieraugot jūsu, galvenais tāpat kā citās industrijās ir oriģinalitāte. Bet nekas nesākas perfekti līdz ar to ir jāsāk kaut kur, pamestas ēkas un bloki ir vislabākās vietas kur praktizēties līdz varat pāriet uz ko nopietnāku. Svarīgas lietas ko iegādāties topošam grafiti māksliniekam ir sketču grāmata, šeit jūs varat turēt savus zīmējumus un prototipus, lai vēlāk tos varētu izmantot kur citur. Nākamā lieta ir parasts flomāsters ar ko šajā grāmatā zīmēt savus zīmējumus un tādā veidā simulēt īsto situāciju un atveidot jūsu attēlus sākumā uz papīra ko uzsvēru arī iepriekš. Tālāk krāsu elpošanai paredzēta maska, kas neļaus jums saindēties ar flakonu lietošanu, jo visbīstamāk būs attapties slimnīcā ar elpceļu bojājumiem un ar policijas soda kvīti uz blakus plaukta. Tātad drošība ir svarīgāka un šī maska ir nepieciešama jebkuram grafiti pūtējam. Ejot tālāk pārejot no marķieriem uz krāsu flakoniem, tehnika ko ir vērts apgūt ir saucamie burbuļu burti, gan jau esat redzējuši uz māju sienām milzīgi burti, kas izskatās pēc animāciju tekstiem un burbuļiem, šī tehnika jums palīdzēs attīstīties un veidot savu nišu, kā arī ar laiku veidot dažādus jaunus stilus utt.

Varam noprast, ka šis nav pats vieglākais ceļš karjerā ko izvēlēties, bet šis ir tikai īss apraksts un ieskats, kas jūs vai kādu jums zināmu cilvēku sagaidītu ja viņi vēlētos tvarstīt šādu nākotnes darbu. Šis darbs nemaksā ar naudu, šis darbs maksā ar respektu un ar grūtiem dzīves lēmumiem, lai gan ja izvēlaties kaut ko modernāku un pievērsties drošajai grafiti pusei un krāsot un veidot mākslas darbus par naudu tad šis bizness var jums atnest daudz naudas.

Grafiti pasaule un kā sievietes tajā izdzīvoja

Pirms saķeram galvu un domājam: “Kā izdzīvo? Sievietes vairs tak nav mazāk novērtētas, lai viņas nespētu nodarboties arī ar grafiti?” Tā tas ir šobrīd, bet kādreiz 40 gadus atpakaļ sievietes vel joprojām cīnījās par savām tiesībām un centās izcīnīt sev vietu daudzās vīriešu orientētās pasaules vietās. Un ar grafiti nozari un darbību ir tieši tā pat. Nav gluži tā, ka tikai vīrieši aizsāka grafiti kustību, jaunas meitenes un sievietes piedalījās pirmo darbu tapšanā arī ,tikai tas mazāk ir pieminēts līdz ar to mazliet uzmanības ir arī tam jāpievērš, jo tas bija svarīgs notikums. Grafiti jomā viņu bija maz jau no agriem laikiem, jo sievišķīgumam grafiti pasaulē tajos laikos īsti vietas nebija. Arī ir pieņēmums, ka tikai vīrieši var būt veiksmīgi grafiti mākslinieki, bet šis pieņēmums tika ļoti ātri apstrīdēts no daudzām dāmām, kuras ieguldīja gandrīz visus septiņdesmitos gadus izcīnot savu vietu.

Aerosolu un flakonu pasaulē sievietēm bija diezgan daudzi šķēršļi, kuri nebija tik svarīgi vīrietim māksliniekam. Padomāsim, kur parasti tiek veidoti grafiti? Un atbilde, protams, būs bīstamas sānieliņas, un vispārīgi bīstamas vietas, līdz ar to sievietēm ir papildus bīstamības faktors darbojoties ar grafiti. Kā jau daudzos vīriešu dominētos sektoros arī attieksme pret sievietēm māksliniecēm bija nepieņemama, daudz dažādi sociālie uzbrukumi, apvainojumi un iemeslu meklēšana kādēļ viņa nebūtu spējusi to izdarīt pati. Pirmais īstais “izsitiens” sekoja septiņdesmito gadu sākumā, kad sievietes pievērsa uzmanību arī saviem darbiem, sieviešu grafiti darboņu skaits auga un šīs sievietes neskatoties ne uz ko darbojās gan metro stacijās, gan parkos, gan uz tiltiem tieši tāpat kā to darīja viņu vīriešu kolēģi. Savukārt no septiņdesmito gadu vidus, gribētāju skaits sieviešu rindās tikai pastiprinājās radot daudzas jaunas grafiti mākslinieces un drastiski palielinot viņu skaitu īpaši ap un iekš Ņujorkas. Nonākam beidzot līdz astoņdesmitajiem gadiem, hip hop kultūra sāka augt, tātad grafiti tika pievērstas jaunas acis un daudzas sievietes uzņēmās šos riskus un bija pat ļoti veiksmīgas, bet diemžēl ne tālāk par Ņūjorku, jo grafiti izplatījās tālāk tikai astoņdesmito gadu beigās līdz ar hip hopa veiksmi mēdijos kā MTV, kas kādreiz pulcēja ļoti lielu skatītāju skaitu.

Visbeidzot nonākam pie pēdējā posma, laiks starp deviņdesmitajiem gadiem un mūsdienām. Daudziem varbūt 20 gadi liekas daudz, citam varbūt maz, bet tas ir liels laika posms jebkurā gadījumā. Nomainoties paaudzēm arī sieviešu rindās, kuras nodarbojās ar grafiti, sievietes arī bija galvenais iemesls daudzu jaunu tehniku izveidei, kā “Roller letters, burners, utt.” Nonākot atpakaļ līdz mūsdienām varam teikt, ka sieviešu grafiti mākslinieču stereotips ir pilnībā miris, jo viņu ir daudz un viņas arī nebaidās sevi demonstrēt, izrādot savus darbus internetā un dažādās galerijās. Tātad visticamāk pats galvenais posms sieviešu grafiti mākslas attīstībā bija astoņdesmito gadu beigas, kad grafiti vispārīgi izplatījās tālāk par Ņujorku un ari tālāk no ASV. Arī šobrīd populārākās Eiropas darbojošās valstīs šajā jomā ir Zviedrija, Nīderlande un Anglija, kur sieviešu skaits kuras izvēlas šādu hobiju vai citām pat karjeru ir pamatīgi audzis. Reāli varam tikai priecāties par faktu, ka standarti tiek mainīti un stereotipi izmirst, jo vispārīgi mēs visi esam tikai ieguvēji no jaunas mākslas neskatoties uz dzimumu, vecumu vai ko citu.

Grafiti paraksti jeb tagi un to izcelsme tad un tagad

Grafiti paraksti, jeb tagi, metode kā rakstīt savu vārdu ar krāsu flakonu palīdzību vai arī ar marķieri ir viens no visvairāk nesaprastajiem veidiem kā veidot sava veida izcelšanos grafiti vidū. Lai gan ir daudz advancētāki veidi kā veidot zīmējumus, tā visa pamatā ir vārds. Zināms, ka grafiti ir aizsācies ar vārdu un tā visa pamatā ir pēc iespējas mākslinieciskāk izveidot sava vārda atveidojumu, to arī saucot par parakstu. Ērā, kad ielu māksla un grafiti ir daudz vairāk pieejama un pieņemtāka cilvēku vidū, parakstu veidošanai gan nav tik daudz sekotāju pulki, jo tie vienmēr ir bijuši piesaistīti bandu dzīvei un vandālismam. Arī no iekšēja skatupunkta par vērtīgiem tikai tiek uzskatīti tie grafiti kuri attēlo kādu ainavu, mākslas darbu vai zīmējumu. Paraksti jeb tagošana ir daudz mazāk pieminēts aspekts grafiti nozarē, kaut gan visi esam redzējuši burbuļu burtus un visus pārējos vārdu atveidojumus, kuri aizsāka to visu. Bet kādēļ cilvēki ienīst šos parakstus un par tiem tikai izsakās ar kaut ko negatīvu? Kas tad īsti ir mainījies kopš astoņdesmitiem gadiem, kad tagošana bija top prioritāte uz ielām, vai tiešām ir tā ka mākslinieki no tā neko nevar iegūt? Vairāk jautājumu nekā atbildes, bet arī pēc tik daudziem gadiem tagošana vēljoprojām dod dažādas jaunas iespējas. Tagošana tad un arī tagad ir spēcīgs veids kā iegūt respektu no saviem vienaudžiem, protams tas nav nekas drošs kā piedalīties sacīkstēs vai spēlēt mūzikas grupā, bet tomēr tas nodrošinās jums vietu vismaz savā rajonā.

Pirms vairāk kā 20 gadiem grafiti pat tika uzskatīts par tūrisma objektu īpaši Ņujorkā un Austrālijā, un tas sevī arī iekļāva tagus un cita veida parakstus. Fotogrāfi tos iekļāva tūrisma objektu grāmatās un grafiti kultūra attīstījās, bet attieksme ir pārvirzījusies ļoti daudz kopš tiem laikiem. Kad grafiti pamazām atbrīvojās no savas bēdīgi zināmās vandālisma reputācijas, cilvēki arī sāka vairāk novērtēt grafiti mākslu kā mākslu nevis kā niecīgus ēku ķēpājumus, bet tagiem un parakstiem vel joprojām ir sociālā stigma, lai gan arī ir pagājuši vairāk nekā 20 līdz 30 gadi. Citās valstīs vel joprojām grafiti māksla tiek uzskatīta kā tūrisma vērtīgs objekts, bet pret parakstiem un vārdiem atveidotiem mākslinieciskā aspektā neviens nepievērš uzmanību. Kāda Austrālijas policiste reiz teikusi “Vienalga vai tā būtu ielas māksla, vai kāds vārds uz sienas tāpat vainīgie tiks sodīti”. Tā diemžēl gan nenotiek, jo ielu mākslinieki ienes daudz naudas valsts tūrisma kontā, kamēr parakstu atveidotāji ar savu stilu tiek noniecināti un aizturēti katru reizi kad tiek pieķerti.

Vislielākā problēma attiecībā uz tagiem ir, kur tad tos īsti veidot ja viss ir aizliegts, senākos laikos tie bija metro, tramvaji un citi transporta līdzekļi. Tagi būtu jāuztver kā reklāma, jo tiem tāpat kā reklāmām izvietotiem uz autobusiem un citiem transporta līdzekļiem ir savs iespaids sabiedrības vidū, un arī šie mākslinieki cenšas atstāt iespaidu savā veidā un izveidojot savu reklāmu, bet kādēļ to darīt uz metro un tramvajiem? Cilvēki apgrozās ap tiem visu laiku, tas ir vieglākais veids kā pievērst uzmanību no visvairāk cilvēkiem vienlaicīgi. Alternatīvu var arī atrast šeit, jo kādēļ ļaut garlaicīgām reklāmām sabojāt šos tramvajus, ja grafiti mākslinieki var tos izdekorēt vel vairāk un tajā pašā laikā pievērst uzmanību minoritātes viedoklim un likt padomāt kamēr izmantojam šos transportus, reklāmas ir maksas pakalpojums, tad kādēļ neizmantot kaut ko tādu kas ir bezmaksas un atspoguļo citu sabiedrības pusi kurai arī ir balss.

Grafiti labās un sliktās puses

Grafiti oficiāli būdams mākslas veids jau no agrajiem deviņdesmitajiem gadiem ir atvēris daudziem acis uz ielu mākslu un devis jaunu perspektīvu. 2008 gadā, pasaules modernās mākslas muzejs atveidoja pirmos grafiti un ielu mākslas darbus savā muzejā tiešām liekot ielu mākslai likties daudz nozīmīgākai no mākslas aspekta. Kamēr valstīs kā Kanādā katru gadu iegulda 1 miljonu Kanādas dolāru grafiti bojājumu noņemšanā, neskatoties uz to pastāv dubultie standarti, kad tiek apspriests jautājums par labajām un sliktajām pusēm grafiti jomā.

2013. Gadā kāds jauns puisis kuru sabiedrībā uzskatīja par nākamo Banski (Kādreiz ļoti populāru grafiti mākslinieku un ielu mākslas aizsācēju). Kaut kādā veidā izvairījās no cietuma soda, kad viņš bija apzīmējis kādu maģistrāli pilnu ar dažādiem zīmējumiem. Tikmēr kāds puisis no Londonas tika notiesāts uz 27 mēnešiem cietumā par to, ka viņš nav pietiekami talantīgs līdz ar to viņš ir tikai vandālis. Šie ir tikai daži piemēri labajām un sliktajām pusēm, bet ko varam paņemt no šī piemēra ir tas vai sabiedrībā ir pieņemami tas ja neesi pietiekami talantīgs ielu mākslas jomā, tevi jāuzskata par vandāli?

Jau kopš grafiti dzimšanas sešdesmitos gados, pilsētas ir uzskatījušas grafiti mākslu par bezjēdzīgu vandālismu, bet tajā pašā laikā talantīgi mākslinieki tiek uzskatīti par dieva dāvanām tā teikt. Bens Eins ļoti slavens grafiti mākslinieks kura darbi ir pat dāvināti ASV bijušajam prezidentam Barakam Obamam, viņš tiek uzskatīts par mākslinieku un iemests tajā pašā čupiņā kur gleznotāji vai tēlnieki. Viņš arī pats uzsver, ka grafiti ir pozitīvs trieciens sabiedrībai, un viņš pats personīgi ir ieguldījis daudz naudas lai izveidotu speciāli grafiti paredzētiem māksliniekiem sienas uz kurām veidot darbus, pat pašos pilsētas centros. Uztverot grafiti par to kāds tas ir un saprotot tā jēgu un kulturālo vērtību, tas var darīt brīnumus pilsētu tūrisma industrijai. Šobrīd pasaulē rīkojot daudzus grafiti mākslas festivālus tajos ierodas pat aptuveni simt tūkstošu cilvēku katru gadu, ieskaitot māksliniekus, mākslas kritiķus un vienkārši piekritējus. Arī bez šādiem pasākumiem katra mākslīgi izveidotā siena ar šiem zīmējumiem visticamāk iekļauta pie tūrisma objektiem, trīs stundu grafiti pārgājieni dažādās Anglijas ielās kopā ar gidu var jums pat izmaksāt uz 30 eiro, taka tas nav nieka investējums, savienoti kopā ar stāstiem un zīmējumu detalizētiem aprakstiem, šie tūrisma pasākumi ir ļoti populāri tūristu vidū.

Nesen Londonā no kādas vecas sienas tika noņemts Banska slavens darbs un cilvēki bijuši ļoti šokēti par to, jo šim darbam ir liela kulturāla vērtība grafiti nozares vēsturē. Un šādi gadījumi notiek bieži, kad tiek noņemti slaveni ielu zīmējumi kuru vērtība sasniedz pat simtiem tūkstošus dolāru. Un tā tiešām ir problēma, lai gan nemitīgi rodas jauni darbi, nevajadzētu ļaut pilsētas valdībām atbrīvoties no darbiem , kas var atnest valstij daudz ienākumus jau no tāda aspekta, ka kādā jomā tam ir kulturāla vērtība un tāda tā paliks un augs ļoti ilgi.

Daudziem grafiti māksliniekiem ir vaicāts, kādēļ jūs vienkārši negleznojat legāli? Un kāds mākslinieks kurš šobrīd atrodas cietumā atbildēja, ka grafiti vienmēr ir bijis kaut kas kā aizliegtais auglis, mums ar parasto mākslinieku domāšanas stilu nav nekā kopīga. No tāda aspekta vien ir svarīgi saprast labās un sliktās puses un cik daudz šie cilvēki ir gatavi upurēt savas mākslas dēļ.

Grafiti efekts uz pasaules kultūru (otrā daļa)

Iepriekšējā rakstā apskatījām kā finansiālais stāvoklis ir saistīts ar grafiti būtību un kādēļ hip hopa kultūrai pirmsākumi meklējami dzīvojamo ēku, nabadzīgo rajonu centros. Runājot par hip hopu grafiti diezgan daudz ietekmēja hip hopa augšanu tieši pašā žanrā. Hip hops pats vispārīgi radies astoņdesmito gadu vidū, tika mīlēts no tādas pašas sabiedrības puses kā grafiti piekritēju daļa un parasti šīm divām grupām bija ļoti daudz vairāk kopīga nekā atšķirīga. Vēlāk apvienojot grafiti ar hip hopa pretrunīgajiem dumpja un pretošanās saucieniem, daudzi grafiti sāka parādīties visur, kur bija hip hops.

Deviņdesmitajos gados, kad hip hops tiešām sāka palikt “karsts” un tika demonstrēts visur, grafiti sekoja līdzi, grafiti bija visur tie tika demonstrēti mūzikas video klipos, uz albūmu vākiem un pat uz plakātiem, kā arī nereti ņēma dalību formējot festivālus, kur hip hopa mūzikas koncertu laikā tika veidoti lieli grafiti zīmējumi. Tagad jau mūsdienās nevaram iedomāties vienu bez otra, jo šie abi itkā dažādie mākslas stili saista daudzas kopīgas lietas. Atgriežoties vel nedaudz pirms šī fenomena, pirmās problēmas radās izglītības trūkumā, kamēr vidus klases bērniem tiek piedāvāta laba izglītība pilnīgi bez maksas, daudziem no grūto rajonu bērniem šāda iespēja nebija, līdz ar to daudz no šiem bērniem pievērsās pašizglītošanai un ieguva ielu gudrības nevis vispārīgo izglītību. Protams, ar alternatīvu dzīvesveidu daudzi no šiem jauniešiem pievērsās hip hopam un grafiti mākslai. Mums var likties, ka tikai maza daļa bija tāda kas palika bez izglītības, bet patiesībā lielajās valstīs šis skaits ir ļoti liels. Tas arī var būt iemesls kādēļ arī daudzi šobrīd populāri mākslinieki ir tikai ar pāris klašu izlgītībām un bez jebkādiem skolu papīriem.

Nonākot mazliet vairāk mūsdienās, tehnoloģiskā attīstība arī ir veidojusi grafiti kultūru, īpaši ir vērts pieminēt interneta parādīšanos. Ar interneta ienākšanu teju visur, iespējas dalīties ar jaunām krāsošanas tehnikām bija daudzas un dalīties ar darbiem arī tādēļ to arī var uzskatīt par lielu soli un iemeslu kādēļ ielu māksla ir šobrīd tik populāra. Oriģināli pirms interneta ienākšanas, grafiti bija vairāk izmantots kā komunikācijas līdzeklis, bet redzot kā grafiti attīstījies var saprast kādēļ grafiti ir izdarījis arī savu efektu uz sociālo biznesa kultūru. Mūsdienās visas reklāmas ir digitālas līdz ar to ir nepieciešamība pēc orģināla iepriekš neredzēta mākslas darba, kas dotu vizuālo percepciju un palīdzētu labāk patērētājam saprast kas tas ir , kā arī uzrunāt visu auditoriju. Tātad varam saprast paši jau galveno atšķirību starp mūsdienu grafiti un pagātnes, grafiti vairs nav par ziņas nodošanu un sava viedokļa izteikšanu, bet vairāk par kreativitāti un pašu mākslas vizuālo izskatu.

Laiki mainās un protesti ir pārgājuši uz internetu, līdz ar to arī grafiti mainījās un mainīja kultūru vienlaicīgi, iedvesmojot dažādas paaudzes ar cilvēkiem veidot un būt aktīviem. Lai gan diemžēl vel klašu princips sabiedrībā pastāv un šādi rajoni arī, neskatoties ne uz ko šiem jauniešiem ir kaut kas ar ko nodarboties nenonākot uz nepareizā ceļa un darot noziegumus. Un runājot par hip hopu šis žanrs vel pat mūsdienās izmanto ļoti daudz grafiti un grafiti ir kā ķēdes posms starp sabiedrību, no viena mākslinieka uz nākamo un no šī mākslinieka uz lielāku cilvēku skaitu. Mainīsim kultūru un iedvesmosim citus darīt to pašu un būt orģināliem.

Grafiti efekts uz pasaules kultūru (pirmā daļa)

Kas īsti ir motivējošais faktors kādam rakstīt uz sienām publiski, Un kādēļ šie cilvēki vienkārši neņem papīru un zīmuli un neraksta šos vārdus un zīmējumus uz lapas un patur tos tikai paši pie sevis? Gluži kā mūziķim prasīt kādēļ tas nedzied mājās pats sev nevis uzstājas publikas priekšā, šādi jautājumi var tikt attiecināti uz jebkādu sfēru, bet daudzi sociologi, psihologi un kultūras antropologi ,lai saprastu labāk kādu devumu ir izdarījusi grafiti māksla , vispirms iedziļinājās un nolēma atgriezties pie grafiti saknēm un pie lietas, kas saista grafiti īpaši ar pop kultūru un tas ir hip hops.

Pirmie cilvēki, kas aizsāka hip hopa žanru un bija cilvēki kurus uzskatīja tehniski par zemākā slāņa pilsoņiem, tajos laikos cilvēki kuri nebija finansiāli bagāti un cilvēki kuri cīnījās par izdzīvošanu arī tādā lielā zemē kā Amerikā, šādiem cilvēkiem arī parasti ir naturāla skaudība(protams ar izņēmumiem), pret tiem kuriem dzīvē paveicies mazliet vairāk. Respektīvi grafiti ir rezultāts, jauniešu kliedzieniem pēc uzmanības un pievērst uzmanību problēmām, kas skar zemāko slāni no sabiedrības nevis vidusslāni, kas tiek demonstrēts ziņās un citos mēdijos.

Sabiedrībā, kura ir sadalīta daļās un slāņos, cilvēks pēc būtības ir ieprogrammēts censties “izsisties” un tikt līdz augstākajam slānim, kas būtu būt miljonāram, vai būt vispārīgi pārtikušam. Diemžēl ielu zemākās klases jaunieši ir ļoti bieži apdalīti no dažādām iespējām tai skaitā, labas skolas, labie darba piedāvājumiem. Parasti zemāko klašu pārstāvji strādā ļoti ilgas stundas ar ļoti maz naudas pārpalikumiem vai naudu ko var ietaupīt vēlāk. Līdz ar to šī pastāvīgā cīņa par izdzīvošanu rada vēlmi radīt kaut ko vai arī iznīcināt kaut ko un likt visiem par to zināt. Bet kā zemās klases dzīves stils ir saistīts ar hip hopu ? Hip hops taču parasti asociējās ar naudu, dārglietām un skandalozām dziesmām, bet šīs divas lietas ir pat ļoti saistītas, svarīgi nav tas par ko hip hops tiek uzskatīts, bet kas par zvēru tas patiesībā ir tur apakšā. Hip hops vienmēr ir bijis savās saknēs par pretošanos sabiedrības standartiem nevis par rīmēm, un pārsvarā visi hip hopa mākslinieki ir nākuši no zemākās klases ģimenēm, un mēs visi vispārīgi gribam to kā mums nav, lai arī kurā slānī atrastos. Augstākas klases ģimenes parasti apveltītas jau ar naudu un izdzīvošanas iespējām, līdz ar to viņiem gribasspēks ir daudz mazāks nekā šiem zemākās klases pārstāvjiem. Šie iemesli var arī izskaidrot grafiti pirmsākumus, tie noteikti neatspoguļo grafiti un ielu mākslu mūsdienās, bet hip hopa dzīves stils ir arī palīdzējis tam izveidot atzarus un grafiti ir viens no tiem. Vēloties kaut ko vairāk kā mūziku, cilvēki atrada veidu kā arī likt sabiedrībai būt šokētai un iztiekot bez rīmēm, viņi vienkārši izteica savas domas ar flakona palīdzību uz sienām visas publikas priekšā.

Grafiti tika izmainīts savā kodolā dēļ tā, ka tas bija ietekmēts ar hip hopa pretošanās uzskatiem, kā arī varam saprast, kur hip hops ir radies, lai gan hip hops radās pēc grafiti iznākšanas, šiem abiem mākslas žanriem ir kopīgs tas ka tie radušies ir vidus klases un zemākās klases iedzīvotāju dzīvojamajos rajonos, nākamajā daļā apskatīsim dziļāk, kas izraisīja šo abu stilu drastisku augšanu cilvēku vidū.

Cik valstij izmaksā grafiti noņemšana un grafiti radīti sterotipi?

Cik varētu maksāt grafiti izveidošana, pāris eiro, pāris desmiti? Cenu grafiti mākslai ir noteikt grūti, tomēr var noteikt cik daudz aptuveni izmaksā grafiti sabojātu ēku rekonstrukcija. Cena parasti atšķiras, bet šeit Latvijā tiek tērēti vairāki tūkstoši vandalizētu ēku bojājumu rekonstrukcijai, lai gan grafiti tieši nav minēts vārds vārdā, tas arī ir iekļauts šajā sarakstā.

Pēc policijas sacītā, cilvēki neuztver grafiti bojājumus nopietni līdz ar to cilvēki neziņo policijai par to rašanos un valsts tiek nostādīta pozīcijā, kad tiem ir jāaprēķina konkrēti zaudējumi, bet tos ir grūti aprēķināt, ja nezin problēmu skaitu. Nav uzskaitītu problēmu, nav pietiekami līdzekļu to risināšanai, valsts budžets diemžēl nesastāv tikai no medicīnas, izglītības un drošības, šajā budžetā arī ir iekļautas rekonstrukcijas programmas attiecībā uz vandalizētiem bojājumiem, īpaši ja tas attiecas uz Rīgas centru. No konkrētā budžeta grūti izspriest kurus rajonus tīrīt un kurus atstāt novārtā, un protams tūristu objekti un citi peļņu nesoši objekti tiks sakopti pirmie atstājot visus itkā mazapdzīvotos rajonus vai dzīvojamos rajonus satraipītus un pa briesmīgā izskatā.

Bet vai, cilvēkiem vajadzētu uztraukties redzot savā apvidū šādu zīmējumu palielināšanos, valsts datu izpēte argumentē, ka jā tā varētu būt masīva problēma. Sākot ar to, ka daudzi ar grafiti apkrāsoti rajoni parasti reprezentē zemo dzīves līmeni kā arī zemo cilvēku drošību šajos rajonos. Grafiti, lai gan sākumā nenozīmīgs faktors, ir viens no redzamākajiem noziedzības formas aktiem sabiedrībā, vai konkrētā rajonā, īpaši uzsverot to, ka šajā rajonā jauniešu sociālās īpašības tiek degradētas. No biznesa aspekta grafiti var radīt problēmas kādam rajonam un likt tam izskatīties “neauglīgam” biznesa radīšanai un tādā veidā pazaudēt lielas naudas summas, gan valstij, gan biznesiem tajā skaitā veikaliem, kas atrodas uz konkrētā apvidus. Vairāk citās valstīs, bet grafiti ļoti bieži signalizē bandu rašanos un vēlāk var radīt nopietnākas kriminālās problēmas visiem tur esošajiem iedzīvotājiem.

Diemžēl mūsdienās grafiti ir sabojāts un aptraipīts produkts, uzreiz tiekot salīdzināts ar kriminālām aprindām tas uzreiz norāda standartu, ja neesi noziedznieks tad grafiti nav domāts tev un tā nevajadzētu būt. Grafiti vienalga vai krāsu vai marķiera princips ir jāsaprot kā mākslas veids, ziņas un policijas apskati fokusē tikai uz negatīvo satraucot cilvēkus un tas ir galīgi nevietā. Grafiti ir māksla un ja šāda attieksme tiktu sagaidīta no medijiem tad arī sabiedrības uzskats būtu varbūt savādāks. Tipisks ziņu virsraksts “Grafiti dēļ sabojāts tramvajs” vai “Grafiti bandas izdemolē īpašumu”, realitāte kam šādam gan ir pavisam sulīgāka. Tikai tādēļ ka kāds ar marķieri apzīmē kādu īpašumu nepadara viņu par grafiti mākslinieku, bet ziņas katru demolētāju un vandāli pataisa par grafiti darboni. Vietējais vidusmēra latvietis neko nesaprotot no šādas tēmas uzreiz padomā, ka visi grafiti mākslinieki ir šausmīgi, ļauni, īpašuma demolētāji, lai gan ir grafiti divas darbības puses labā biznesa puse un ne tik labā bandu mentalitātes puse.

Valsts nesaprot kā tikt ar šiem vandāļiem galā, jo viņi ir pazaudējuši pašu īsto motīvu, padarot grafiti grupas par “neandertāļiem” kas nevis veido mākslu bet apzīmē mūsu ēkas. Tātad svarīgākais ir nevis cik daudz naudas tiek tērētas grafiti noņemšanai, bet cik naudas ir ieguldītas grafiti mākslinieku attīstībai? Un es varu noprast, ka jau zināt atbildi uz šo retorisko jautājumu.

Baltijā lielākais grafiti

Baltijā lielākais grafiti, kā izrādās, ir atrodams nekur citur kā mūsu pašu galvaspilsētā Rīgā. Divus gadus atpakaļ, 2014. gada vasarā un gandrīz pašā Rīgas centrā nepilnu mēnesi tapa Baltijā lielākais grafiti gleznojums. Autori šo darbu nodēvēja par “Saule. Pērkons. Daugava / låna pengar“. Šo lielformāta darbu paveica ne tikai Latvijā, bet nu jau arī pasaulē pazīstami latviešu grafiti mākslinieki – Rudens Stencil (īstajā vārdā – Dainis Rudens) un Kiwie. Šis darbs tapa ar patriotisku noskaņu un par godu Latvijas kārtējai dzimšanas dienai. Grandiozais grafiti «Saule. Pērkons. Daugava» attēlo tāda paša nosaukuma dziesmu, tas ir kā simbols komponista Mārtiņa Brauna skaņdarbam ar izcilā latviešu rakstnieka Raiņa poēmas vārdiem. Vizuāli par grafiti iedvesmu kalpojuma kāds 1938. gadā izdotais Dziesmu un deju svētku plakāts. Grafiti apvieno seno latvju vēsturi ar mūsdienīgo pilsētvides mākslas izpausmi, liekot ikvienam garāmgājējam piedomāt pie mūžīgām tautas vērtībām. Grafiti arī šodien vēl joprojām ir brīvi pieejams ikvienam apskatei, tas atrodas Rīgā, Tallinas ielā 46 (posmā starp Čaka ielu un Barona ielu, smslån med betalningsanmärkning).

Stāstā par šī darba ideju viens no diviem māksliniekiem – Kiwie, min, ka pieminētā, grandiozā sienas glezna ir kā dāvana Latvijai un visiem tās iedzīvotājiem, it īpaši rīdziniekiem. Kopā ar Rudens Stencil izvēlējušies uz mirkli atlikt ierasto un katra individuālo grafiti stilu malā un radīt kaut ko, kas spētu Rīgas un visas Latvijas iedzīvotājiem atgādināt par Latvijas vēsturi un latvieša kultūras vērtībām. Mākslinieks aicina arī citus iedzīvotājus daļu savas enerģijas devas novirzīt tieši kopējā valsts kultūras celšanā, aizmirstot par ik vakara aizmiršanos televizora ekrānā.

Savukārt, otrs projekta mākslinieks Rudens Stencil savos izteikumos uzsver, ka nenoliedzami grafiti zīmējuma pašmērķis ir attaisnojis visas viņa cerības un smago darbu. Patīkami, ka šis projekts liek cilvēkiem uz ielas apstāties, ar apbrīnu aplūkot zīmējumu un pie sevis dziļi padomāt par to, kas esam un no kurienes nākam. Šī darba tapšana palīdzējusi māksliniekam pašam apzināties sevi, iekšējo spēku un neizmērojamo lepnumu par savu latvisko izcelsmi. Šādā Izceļot grafiti kā mākslas veidu Rudens Stencils ir vēlējies tādā veidā iedvesmot apkārtējos cilvēkus uz cēlu rīcību, kas kopumā dotu svarīgu pienesumu gan katram individuāli, gan arī visai latviešu tautai kopumā. Mākslinieks uzsver, ka mūsu tēvu senči ir zinājuši, ka lepnas valsts statuss ir jānopelna smagā darbā, kā arī tas ir jāaizstāv no ārējo faktoriem un draudiem.

Runājot par pašu mājas sienu, uz kuras tapis monumentālais lielformāta grafiti gleznojums, ir jāmin, ka tā kopumā ir 22 metrus augsta un 35 metrus plata. Viss zīmējums aptver 800 kvadrātmetrus šīs ēkas. Ievērojams ir fakts, ka šī mākslas darba izveide no māksliniekiem prasīja vairāk nekā 19 dienas darba, strādāts tika katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ne bez pamata viss zīmējuma tapšanas process sasaucas ar pašu dziesmu – abi mākslinieki strādāja kā svelmainā saulē un karstumā, tā arī negaisā un pērkona laikā.

Interesanti ir arī fakti par grafiti zīmējuma koncepta izstrādi. Lai tas būtu maksimāli autentisks, tā izveidē tika piesaistīta zināmā latviešu literatūras zinātniece – Janīna Kursīte, kā arī mākslinieks un latviešu seno zīmju pazinējs Modris Tenisons. Abi eksperti sīku un smalki sekoja līdzi grafiti izstrādes procesā no tā pirmās dienas līdz pat pēdējai, kad mākslas darbs jau rotāja sienu. Palīdzēja arī diskusijas ar Andri Gaili, tā tika padziļinātāk izprasti dažādi ar tēmu saistītie vēstures fakti un laika posms, kas latviešiem saistās ar Raiņa poēmas “Daugava” tapšanas laiku. Vēl jāpiemin, ka pašu sienas krāsojumu papildus realizēt palīdzēja arī jaunais un daudzsološais mākslinieks Ēriks Caune. Šis nenoliedzami apjomīgais grafiti projekts tapa ciešā sadarbībā ar «Blank Canvas» (no angļu valodas – “melnās kanvas”), ielu mākslas pasākumu, ēkas saimnieka atļauju un piekrišanu, kā arī Rīga2014 atbalstu. Ēkas mākslas darba svinīgajā atklāšanā ar dziesmām piedalījās apvienotais koris diriģentes Airas Birziņas vadībā, tanī tika saaicināti dalībnieki no tādiem latviešu koriem kā “Soare”, “Balsis” un “Norise”.

Grafiti Latvijā

Grafiti ir lielpilsētu māksla un ātrāk vai vēlāk tas nokļūst līdz katras valsts galvaspilsētai. Piemēram, mūsu pašu Rīgā pirmie grafiti, kuri klasificējas šinī kategorijā, sāka parādīties astoņdesmito gadu otrajā pusē lån. Grafiti mākslas darbi tapa ļoti reti, bet tie bija ievērojami savos izmēros. Viens no pazīstamākajiem grafiti no astoņdesmitajiem gadiem tapa tā saucamajā Maskavas forštatē jeb precīzāk – Maskavas ielas sākuma tramvaju tunelī. Šis lielformāta grafiti ar pārtraukumiem laikā tika veidots un papildināts sākot ar 1987. gadu un turpinājās līdz pat 1994. gadam. Tā tapšanās piedalījās vairāki autori, kurus nu jau var saukt par Latvijas grafiti mākslas aizsācēji – Picasso, Krys (īstajā vārdā Vadims Meikšāns) un Malysh. Tematiski šis grafiti attēlo tādu kā brīdinājum ikvienam par neizbēgamās nāves tuvošanos. Žurka, kas smejas uz daļēji sagruvušas pilsētas ar krāsu aerosola baloniņu fonā, papildus tam svētā Jēzus tēls, kā atgādinājums par laiku, kas ikvienam no mums lēnām sāk iztecēt. Vietas izvēle šim konkrētajam grafiti bija tieši saistīta ar vajadzību piesaistīt pēc iespējas lielāku auditoriju, ikdienā caur tuneli kursējošais tramvajs šim mērķim noderēja ideāli. Paši pirmie darba zīmējuma fragmenti tapa tālajā 1987. gadā, pēc tam atsākās 1989. gadā un pēdējie papildinājumi tika pievienoti 1994. gadā. Lai arī tapuši īstā grafiti stilā un absolūti nelegāli, šie gleznojumi rotāja tramvaju tuneļa sienas teju desmit gadus no vietas. Mākslinieki dalās atmiņās par to, kā šī darba tapšanas laikā bieži satikuši cilvēkus turpat uz ielas, kuri bieži iesaistījušies sarunās. Uzzinājuši, ka mākslinieku šo grafiti veido paši par saviem līdzekļiem, kā arī riskē ar ieslodzījumu, viņi bieži tika uzskatīti par trakajiem. Vadims Meikšāns jeb Krys, kurš ir šī darba līdzautors, kādā Dānijā publicētā enciklopēdijā mākslai tika nodēvēts par vienu no grafiti virziena pamatlicējiem Padomju Savienības valstīs sms lån.

Graffiti 1985. gadā Latvijā ienāca līdz ar toreiz jauno un moderno hip-hop kultūras vilni. Tieši tāpat kā Amerikā, tam piemita visai specifisks mūzikas stils – hip-hop un reps, kopā ar jauniem deju un mākslas veidiem. Grafiti toreiz bija daļa no hip-hop. Protams, ne jau šinī gadā grafiti kā tāds pirmo reizi ienāca Latvijā, bet tas atzīmē pirmo grafiti censoņu uzrakstus uz sienām, atzīmes (“tagus”) uz dažādiem publiski pieejamiem objektiem un ēku sienām. Astoņdesmitie gadi bija laiks, kurā grafiti mākslas pārstāvji apsāka apzināties sevi kā daļu no plašākas kustības. Drosmīgi bija arī pirmie mēģinājumi grafiti rakstus un zīmējumus atveidot atbilstoši pasaulē pieņemtajām grafiti ielu mākslas prasībām.

Deviņdesmito gadu sākumā valstī valdīja ekonomiskā krīze un grafiti māksliniekiem lielākoties gluži vienkārši pietrūka līdzekļu, lai iegādātos krāsas. Šī ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc grafiti māksla tika radīta izmantojot praktiski visu, kas bija pa rokai – grīdas krāsu, flomāsteru tinti, tāfeles krītiņus un tamlīdzīgi.

Savukārt, par pēdējos desmit gados ievērojamākajiem un pilsētvidē redzamākajiem grafiti māksliniekiem kļuvuši šie puiši – Faro, Saki un Sene, Skunk, Tase un Kiwie. No šiem visiem rīdziniekiem visspilgtāk pamanāmais ir tieši Faro, viņa darbi ir tiešām lielā skaitā un atrodami visneiedomājamākajās vietās Rīgā. Aiz viņa pa pēdām popularitātē seko Saki un Sene, abi šie puiši bieži zīmē kopā. Viņu veidotos uzrakstus un zīmētās dažādu tipu cilvēku galvas Rīgā var sastapt praktiski visur. Protams, grafiti tapuši arī citās Latvijas pilsētās.