Vai veidot grafiti ir nelegāli vai tomēr tam vajadzētu būt atļautam?

Grafiti māksla no sabiedrības saņem sliktu reputāciju, tādēļ ka grafiti un to mākslinieki parasti ir pieskaitāmi pie vandāļiem un demolētājiem. Bet māksla ar pūšamo krāsu var būt patiešām veiksmīga un kreatīva, kamēr tā ir iedvesmota , jeb kā Somi saka “pikavippi heti” un atļauta, tā var būt tiešām visoriģinālākā no visiem ielu mākslas veidiem. Bet kādēļ sabiedrībā ir tāda stigma pret grafiti un to veidotāji pielīdzināti noziedzniekiem?

Viena vai savādāka iemesla dēļ sabiedrībā ir uzskats, ka grafiti mākslinieki ir iemetami tādā pašā klasē kā zagļi vai citi ļaundari. Jautājums rodas, no kurienes ir sācies tāds stereotips jo sabiedrība vai nu negrib, vai arī necenšas saprast šo abstrakto mākslu. Tāds uzskats ir radies, jo šiem māksliniekiem nav kur izpausties, grafiti būdama ielu māksla prasa ēku sienas vai kādus citus objektus lai varētu izveidot kādu mākslas darbu, līdz ar to sabiedrība un policija īpaši liedz iespēju šādiem pasākumiem notikt. Tātad rodas aizliegtā augļa efekts un šie jaunieši parasti to dara tik ilgi līdz tiek pieķerti un tas tiešām nav vandālības akts, tas ir kliedziens pēc saprašanas. Grafiti mākslai nav vienmēr jābūt kādam lamu vārdam uzpūstam uz vietējās dzīvojamās ēkas, šī māksla var būt arī ļoti kvalitatīva un apbrīnojama. Lielākās valstīs kā Vācijā, Norvēģijā un citur šiem māksliniekiem ļauj apstrādāt ēkas un pat viņiem samaksā par to. Tā tas notiek, jo kvalitatīvi grafiti zīmējumi mājas padara interesantākas un netradicionālas, kas ir lieliski! Ieguvēji reāli ir visi, ēka ir skaistāka, māksliniekiem ir kur izpausties, policija var koncentrēties uz tiešām svarīgu ļaundaru ķeršanu. Šobrīd jau šī stigma ir mazinājusies līdz ar paaudžu maiņu un šādi projekti tiek atļauti vairāk, bet tomēr grafiti tiek pieskaitīts pie vandālisma.

Sauksim lietas īstajos vārdos, vandālisms ir pretlikumīgs. Krāsošana publiski vai uz privātīpašuma lai arī cik māksliniecisks tas būtu var šo cilvēku ātri vien nogādāt nepatikšanās. Dažreiz ar soda naudu, dažreiz pat ar cietuma sodu un tas liekas nereāli, bet daudzreiz problēma slēpjas tajā, ka vienkārši šiem jauniešiem trūkst informācijas, kur nodarboties ar šādu mākslu. Lielpilsētās jau risina šo problēmu izveidjot grafiti pulciņus un ļaujot jauniešiem brīvā nodabā darboties ar krāsas flakoniem un darīt to uzraudzībā un pavisam legāli.

Šie jaunieši tiek uzskatīti par pabirām un kā viņi uzdrīkstas apķēmot mājas ar saviem flakoniem, bet kad gleznotāji apzīmē sienas, vai lieto citus abstraktās mākslas paņēmienus tas liekas normāli visiem. Tieši tas arī parāda, ka sabiedrība nosaka kas ir pieņemami un kas nē, bet īstenībā šie ielu grafiti veidotāji ir sava veida mākslinieki un mākslas orientēti cilvēki, tikai glezniecības, vai veidošanas vietā viņi izrāda savu mākslu ar krāsu flakonu palīdzību. Protams, dažos gadījumos šie grafitī pūtēji var būt ar vandālisma orientēti, bet tos var viegli atšķirt no īstajiem māksliniekiem kuri veido tiešām detalizētus zīmējumus nevis raksta frāzes vai savus vārdus uz sienām, kas tiešām ir nevajadzīgi. Īsumā šī raksta jēga ir tāda, ka ir nepieciešams radīt vietas kur šiem māksliniekiem darboties tādējādi atrisinot daudzas problēmas vienlaicīgi, jo ja sabiedrība turpinās šos māksliniekus noniecināt viņi turpinās pretrunīgi pretoties un speciāli apķēzīt mājas ar nevērtīgiem ķeburiem. Atbalstīsim visus māksliniekus nevis tikai tos kuri atrodas mākslas galerijās.

Paldies par finansiālo atbalstu blogam no mūsu draugiem Somijā – Ahoi / koroton laina!

Grafiti tāfele kā mācību līdzeklis

No pazīstamās ielu mākslas aizgūtais termins “Grafiti” un tā izpausmes veids – izpaust emocijas radošā veidā rakstos un zīmējumos, kalpo arī kā viens no produktīvākajiem mācību līdzekļiem – Grafiti tāfele, ko pielieto dažādos grupu darbos gan skolās, gan universitātēs un pat darba vietās. Grafiti tāfele pati par sevi pēc būtības var būt telpas sienas daļa, ļoti liela papīra lapa, balta vai melna tāfele, apzīmēšanai paredzēta speciāla tapete, ar kuras palīdzību studenti un/vai darbinieki var iesaistīties rakstiskās un vizuālās diskusijās par visdažādākajām tēmām. Grafiti tāfeles galvenais mērķis ir palīdzēt iesaistītajām personām sadzirdēt un saredzēt vienam otra idejas emocionālā līmenī. Grafiti tāfeles metode nodrošina interaktīvo sadarbību starp minēto grupu dalībniekiem.

Dažas no šīs mācību stratēģijas priekšrocībām ir:

  • to var īstenot 5 – 10 minūšu laikā,
  • dod iespēju kautrīgākajiem grupas dalībniekiem iesaistīties sarunās,
  • sniedz ātru pārskatu par visdažādākajām idejām grupas vidū, kuras var tikt izmantotas arī dažādos citos projektos,
  • nodrošina veidu, kā apstrādāt iegūto informāciju emocionālā, radošā līmenī – uzklausīt citu līdzcilvēku pārdomas par uzdoto tēmu.

Vēl pie šāda grupas darba priekšrocībām varētu minēt to, ka diskusiju/tēmu mērķi var sasniegt ātrāk un efektīvāk; labas savstarpējās komunikācijas dēļ komandas dalībnieki kļūst daudz pārliecinātāki par sevi un daudz radošāki, savstarpēji dalās ar iegūtajām zināšanām, informāciju, un izjūtām.

Grafiti tāfele var tikt izmantota kā iesildīšanās aktivitāte uzsākot jaunu tēmu vai atklājot semināru, apmācību ciklu. Šī stratēģija var arī tikt izmantota kā līdzeklis, kas palīdz studentiem un darbiniekiem sagatavoties publiskajai runai, prezentācijām auditorijas priekšā un tamlīdzīgi.

Grafiti tāfeles kā mācību līdzekļa procedūra ir sekojoša bet ne lēta, kas nozīmē ka tev vajadzēs (prestamos rapidos):

Pirmais solis būs sagatavošanās. Jums būs nepieciešama brīva, liela sienas telpa, uz kuras vairāki grupu dalībnieki vienlaicīgi varētu rakstīt. Nav nepieciešams aprakstīt tieši pašu sienu – to var pārklāt ar papīra loksnēm, tapetēm. Jums būs nepieciešami arī daudz rakstāmpiederumu, piemēram, marķieri, jo ar tiem uzrakstītos teikumus ir vieglāk saskatīt no attāluma. Ideāli, ja katram grupas dalībniekam ir savs rakstāmais.

Otrais solis – darbības noteikumi. Vēl pirms darbības uzsākšanas pārrunājiet ar grupu dalībniekiem noteikumus, piemēram, kas tiek uzskatīts par piemērotu atbildi un kā korekti izteikt savu diskomfortu piemērotā veidā. Izstāstiet grupu dalībniekiem, ka šīs aktivitātes laikā – rakstīšanas daļā, jāievēro klusums un jāatturas no komentāriem. Rakstīt ir ieteicams visiem vai vairākiem grupas dalībniekiem vienlaikus – tas ietaupīs laiku. Katram no grupas dalībniekiem uz grafiti tāfeles jāatstāj vismaz viens komentārs vai jautājums, tādejādi iesaistot visus grupas diskusijā.

Trešajā solī jau varat aicināt grupas dalībniekus pie tāfeles – rakstīt komentārus un jautājumus. Bieži vien šis procesa daļa iesākas lēni drošākajiem grupas dalībniekiem izradot iniciatīvu, taču pēc tam temps palielinās. Grupas vadītājam jādot 5 līdz 10 minūtes laika rakstīšanai, taču to var pagarināt, ja pamanāt, ka grupas dalībnieki vēl joprojām aizrautīgi raksta.

Ceturtajā solī notiek diskusija par uz grafiti tāfeles uzrakstītajiem viedokļiem un jautājumiem. Idejas, kas atspoguļotas uz grafiti tāfeles var kalpot kā efektīvs atspēriena punkts tālākās diskusijas uzsākšanai un izvēršanai. Jūs varētu uzsākt sarunu aicinot grupas dalībniekus apkopot to, ko viņi redz uz tāfeles. Pārrunāt redzamos plusus un mīnusus, viedokļu daudzveidību, stiprās un vājās puses.

Grafiti tāfele visefektīgāk strādā kā noderīgs paņēmiens, ja jūs vēlaties izvairīties no analītiskas vai intelektuālas diskusijas un ļaut grupas dalībniekiem apstrādāt tieši emocijas.

Vai grafiti vandālisms un sociālo tīklu uzbrukumi ir pieskaitāmi vienai kategorijai?

Kāds ir īstais iemesls cilvēku nodarbei ar grafiti mākslu? Izdemolēt kaut ko? Vai varbūt censties nodot kādu ziņu sabiedrībai? Jebkurā gadījumā grafiti ir vairumā gadījumu bijusi dusmu izpausme vai neapmierinātība ar sabiedrībā notiekošo. Grafiti tāpat kā citas publiskā vandālisma izpausmes pamazām izmirst imprumuturi rapide online, jo cilvēki lai mūsdienās izteiktu dusmas, vai savu viedokli vēršas pie sociālajiem tīkliem.

Kāds policists Amerikas savienotajās valstīs ir izteicieties, ka jaunieši šobrīd savas dusmas vai vardarbīgos komentārus izsaka sociālajos tīklos kā Facebook un Twitter nevis apķēpā ēku sienas. Līdz ar sociālo tīklu parādīšanos, ielu vandālisms ir mazinājies un grafiti ir tiešām atkratījies tā sacīt no savas nepatīkamās slavas un atguvis savas pozīcijas kā nopietni uztverams mākslas veids. Kuram gan patīk slikti veidoti grafiti uz savas mājas sienām? Nevienam taču, tātad varam priecāties par to ka vandālisma fāze uz ielām vairs nav tik liela, un nav jāuztraucas par kāda jaunieša dusmu izrādīšanu ar krāsas flakonu uz jūsu mājas sienas. Atgriežoties pie sociālajiem tīkliem, sociālie tīkli ir aizstājuši grafiti kā domu izteikšanās viedoklis un likt visiem dzirdēt par to kas notiek jūsu kompleksajā galvā. Protams, vairs nav jātvarsta jaunieši uz ielām, bet tagad grafiti tīrīšanas vietā jācīnās ar uzbrūkošiem tekstiem internetā un jauniešiem kurinot naidu vienam pret otru. Aptuveni 3 mēnešu laikā šogad, ap 10 tūkstošiem gadījumu ir notikuši kur jaunieši ir ar saviem vārdiem aizvainojuši kādu cilvēku novedot līdz vel nopietnākām sekām. Lai gan nenotiek fiziski bojājumi mūsu materiālajām ēkām, cilvēku naida kurināšana ir vel trakāka problēma par to, jaunieši ārā no mājas neiet tik pat kā līdz ar to sākas strīdi un citas problēmas virtuālajā pasaulē.

Tātad vai varam teikt ka grafiti ir noiets etaps pateicoties internetam? Iespējams, bet tā neuzskata britu ielu mākslas eksperts Sems Rouds. Pēc viņa vārdiem tradicionālā grafiti un ielas māksla ir vel joprojām ir liela daļa no sabiedrības, kad viņam uzdots jautājums par sociālajiem tīkliem viņš uzskata, ka tas grafiti tikai palīdz izplatīties, jo sociālie tīkli palīdz izplatīt mākslas attēlus daudz ātrāk un izplatīt darbus lielākai auditorijai. Kā arī viņš piebilst, ka Twitter palīdz paplašināt grafiti ziņojumus, visiem kas pasaulē vēlas zināt vairāk par grafiti nav fiziski jāatrodas tam blakus, lai to redzētu un izbaudītu.

Daudzi cilvēki arī uzskata, ka teiktais internetā neatbilst viņu īstajam viedoklim un ka viņi ir pavisam savādāki runājot ar cilvēku aci pret aci. Līdz ar to nonākam pie punkta vai grafiti ir tiešs domu un protesta izteikums vai vienkārša māžošanās? Puse uz pusi, jo domas parasti ar grafiti bija izteiktas caur zīmējumiem, kamēr sociālajos tīklos dominē konkrēti uzbrukumi un vārdu izpausmes, vai abus var pieskaitīt pie viena un neuztvert visu nopietni jo tie tikai ir zīmējumi un tikai vārdi? Tas gan ir katra paša ziņā, bet kā jau iepriekš tika minēts grafiti sevi atsvešina no vandālisma kategorijas, kamēr sociālo tīklu uzbrukumi palielinās. Anti sociālā uzvedība ir anti sociāla uzvedība credit doar cu buletinul, vienalga vai tā notiek tiešsaistē vai uz ielas un policijai vajadzētu koncentrēties uz abiem nevis tikai apturēt fiziskus bojājumus, dažreiz mentālie uzbrukumi ir vel traumējošāki. Būsim saudzīgi gan uz ielām gan tiešsaistē.

Grafiti vēsture un kad šis stils ir radies?

Grafiti var likties kā modernās pasaules brīnums, bet patiesībā šis mākslas veids ir radies jau senajā Romā, kad cilvēki gribēja nodot publiskas ziņas, vai nu baumas, vai politiskus ziņojumus viņi tos rakstīja uz ēku sienām un kas tāds notika vairāk nekā 2000 gadus atpakaļ. Un ko gan citu viņi darīs? Nodos viens otram e-pastus? . Bet romieši nebija vienīgie, kas izmantoja šādu ziņojumu stilu.

Senie vikingi un grieķi ļoti bieži izmantoja grafiti kā komunikācijas līdzekli un kā sevis izpaušanu, protams kādreiz tas nebija balstīts uz krāsu flakoniem, bet gan vienkārši krāsots ar dabas dotām krāsām vai arī ar kādu parastu krāsu, kādreiz grafiti māksla nebija vien krāsu flakoni un māju sienas, par grafiti tika uzskatīts jebkāds zīmējums kurš bija veidots uz virsmas vienalga ar ko krāsots. Dažādi stili veidojās lai nonāktu līdz mūsu perioda flakonu darbiem, bet arī pirmie darbi ar flakoniem tika veidoti uz zīmējumu pamatnes un pat demonstrēti mākslas galerijās. Modernā tipa grafiti gan parādījās Filadelfijā ap 1960. gadu, un līdz septiņdesmitiem gadiem šis mākslas veids jau bija nonācis Ņujorkā, kur tas tika popularizēts. Šī māksla pārņēma Ņujorku un cilvēki sāka rakstīt savus vārdus ar flakoniem uz sienām, metro un pat takšiem.

Grafiti mākslinieku uzskatīšana par noziedzīgu aktu tika aizsākta jo pirmie grafiti veidi radās jo bandas tādā veidā apzīmēja savu teritoriju un ar flakoniem apzīmēja ēkas un visu, ko viņi uzskatīja par “savu”. Termins grafiti gan pirmoreiz tika izmantots Ņew York Times avīzē, kad kāds žurnālists nosauca tos par grafiti, nevis sienu rakstiem kā tie tika saukti iepriekš. Astoņdesmito gadu sākumā grafiti tika reģistrēts kā oficiāls mākslas stils un galerijas visapkārt Amerikai sāka iegādāties šos darbus, jo kas tāds iepriekš nebija redzēts. Jautājums vai grafiti mākslu uzskatīt par vandālismu vel joprojām ir aktīvs, jo kad šie grafiti zīmējumi bija pārņēmuši visas sabiedriskās iestādes, kaut kas bija jādara un ASV senators tajā laikā bija sacījis “jūsu māksla beidzas, kur mans īpašums sākas” un tā visus astoņdesmitos un deviņdesmitos gadus, šie mākslinieki tika tvarstīti un ķerti, sūtīti uz pāraudzināšanas iestādēm un pat mesti cietumos. Uzskati pamazām mainījās, jo citas valstis sāka atzīt grafiti kā pilsētas izdaiļošanu un likumīgi deva māksliniekiem atļauju to darīt.

Tomēr arī tajos laikos bija veiksmes stāsti, Žans Maikls Baskvats sāka ielu gleznošanu ar flakoniem agrīnajos septiņdesmitajos gados un kļuva par respektētu mākslinieku, pēc veseliem 10 gadiem nodarbojoties ar to. Kā arī Franču mākslinieks Bleks Le Rāts un Britu mākslinieks Banskis ir sasnieguši internacionālus panākumus ar saviem liel darbiem un izcilo radošumu, kā arī daži no Banska agrajiem darbiem tiek pārdoti pat par simt tūkstošiem eiro un citi sasniedzot pat vel vairāk. Bet tie nav vienīgi darbi, grafiti māksla uz svarīgām ēkām vai ornamentiem tagad pat maksā vairākus simtus tūkstošus eiro un lai arī cik neticami tas būtu, šajā nozarē var skaisti nopelnīt ar attiecīgu talantu. Grafiti būdami vairāk novērtēti mūsdienās ļauj arī būt daudz brīvākiem būt jaunās paaudzes māksliniekiem, kuri varbūt domā tikai sākt bet baidās nokļūt aiz restēm, dažādu mākslas projektu ietvaros tagad pat ir ieteicams apgūt šādu mākslas veidu un tālāk pat veidot savu nākotni ar grafiti. Cerēsim, ka grafiti turpinās augt kā savs žanrs un būs atļauts arī nākotnē un nenoniecināts sabiedrības priekšā!

Līkumainais ceļš lai nokļūtu par grafiti mākslinieku

Lai saprastu grafiti būtību ir jāsaprot, ka grafiti ir nelegāla rīcība un var jūs nogādāt nepatikšanās, bet formalitātes pie malas. Kas tad īsti ir nepieciešams, lai būtu grafiti mākslinieks? Tas nav pats vieglākais ceļš, bet apkopojot stāstus no grafiti māksliniekiem varu palīdzēt varbūt jums šo ceļu padarīt nedaudz vieglāku.

Sākums un pats stūrakmens grafiti mākslai ir vārds, vārds šajā nozarē ir kā jūsu brends, kā jūsu logo pēc kura jūs sevi parādāt un pārdodat sabiedrībai. Katram māksliniekam vienalga, vai tas būtu saistīts ar gleznošanu, vai flakonu mākslu, jūsu vārds ir jūsu paraksts pēc kā jūs atpazīs šajā mākslas pasaulē. Tas ir arī veids kā iepazīstināt ar sevi rajonā kurā jūs dzīvojat, sienas, vecas ēkas, utt. Protams, tas nav rekomendējams, bet ja tā ir jūsu izvēle, pats par to atbildat. Katrs esam gājuši caur savām ielām un domājuši, kas tie par idiotiskiem vārdiem uz sienām, kurus pat saprast nevar. Tātad nonākam pie punkta, ka izvēlēties vārdu ir svarīgi un tādu kurš ir atmiņā paliekošs un kurš apraksta jūs kā mākslinieku. Vislabāk ir izvairīties no sava vārda iniciāļu lietošanas gadījumā, ja policija sāks meklēt kurš šos bojājumus ir nodarījis. Vislabākajā gadījumā 3 līdz 6 burti un jūs esat gatavs iekarot savu teritoriju. Ir teiciens atkārtošana ir zināšanu māte, tātad vislabāk ir aprakstīt savu izvēlēto vārdu uz lapas vairākas reizes un perfekti apgūt tā rakstīšanas stilu.

Nākamais ir jūsu apzīmējums, jūsu uzpūstais grafiti simbols, kaut kas, kas pārējiem grafiti māksliniekiem liek saķert galvas ieraugot jūsu, galvenais tāpat kā citās industrijās ir oriģinalitāte. Bet nekas nesākas perfekti līdz ar to ir jāsāk kaut kur, pamestas ēkas un bloki ir vislabākās vietas kur praktizēties līdz varat pāriet uz ko nopietnāku. Svarīgas lietas ko iegādāties topošam grafiti māksliniekam ir sketču grāmata, šeit jūs varat turēt savus zīmējumus un prototipus, lai vēlāk tos varētu izmantot kur citur. Nākamā lieta ir parasts flomāsters ar ko šajā grāmatā zīmēt savus zīmējumus un tādā veidā simulēt īsto situāciju un atveidot jūsu attēlus sākumā uz papīra ko uzsvēru arī iepriekš. Tālāk krāsu elpošanai paredzēta maska, kas neļaus jums saindēties ar flakonu lietošanu, jo visbīstamāk būs attapties slimnīcā ar elpceļu bojājumiem un ar policijas soda kvīti uz blakus plaukta. Tātad drošība ir svarīgāka un šī maska ir nepieciešama jebkuram grafiti pūtējam. Ejot tālāk pārejot no marķieriem uz krāsu flakoniem, tehnika ko ir vērts apgūt ir saucamie burbuļu burti, gan jau esat redzējuši uz māju sienām milzīgi burti, kas izskatās pēc animāciju tekstiem un burbuļiem, šī tehnika jums palīdzēs attīstīties un veidot savu nišu, kā arī ar laiku veidot dažādus jaunus stilus utt.

Varam noprast, ka šis nav pats vieglākais ceļš karjerā ko izvēlēties, bet šis ir tikai īss apraksts un ieskats, kas jūs vai kādu jums zināmu cilvēku sagaidītu ja viņi vēlētos tvarstīt šādu nākotnes darbu. Šis darbs nemaksā ar naudu, šis darbs maksā ar respektu un ar grūtiem dzīves lēmumiem, lai gan ja izvēlaties kaut ko modernāku un pievērsties drošajai grafiti pusei un krāsot un veidot mākslas darbus par naudu tad šis bizness var jums atnest daudz naudas.

Grafiti pasaule un kā sievietes tajā izdzīvoja

Pirms saķeram galvu un domājam: “Kā izdzīvo? Sievietes vairs tak nav mazāk novērtētas, lai viņas nespētu nodarboties arī ar grafiti?” Tā tas ir šobrīd, bet kādreiz 40 gadus atpakaļ sievietes vel joprojām cīnījās par savām tiesībām un centās izcīnīt sev vietu daudzās vīriešu orientētās pasaules vietās. Un ar grafiti nozari un darbību ir tieši tā pat. Nav gluži tā, ka tikai vīrieši aizsāka grafiti kustību, jaunas meitenes un sievietes piedalījās pirmo darbu tapšanā arī ,tikai tas mazāk ir pieminēts līdz ar to mazliet uzmanības ir arī tam jāpievērš, jo tas bija svarīgs notikums. Grafiti jomā viņu bija maz jau no agriem laikiem, jo sievišķīgumam grafiti pasaulē tajos laikos īsti vietas nebija. Arī ir pieņēmums, ka tikai vīrieši var būt veiksmīgi grafiti mākslinieki, bet šis pieņēmums tika ļoti ātri apstrīdēts no daudzām dāmām, kuras ieguldīja gandrīz visus septiņdesmitos gadus izcīnot savu vietu.

Aerosolu un flakonu pasaulē sievietēm bija diezgan daudzi šķēršļi, kuri nebija tik svarīgi vīrietim māksliniekam. Padomāsim, kur parasti tiek veidoti grafiti? Un atbilde, protams, būs bīstamas sānieliņas, un vispārīgi bīstamas vietas, līdz ar to sievietēm ir papildus bīstamības faktors darbojoties ar grafiti. Kā jau daudzos vīriešu dominētos sektoros arī attieksme pret sievietēm māksliniecēm bija nepieņemama, daudz dažādi sociālie uzbrukumi, apvainojumi un iemeslu meklēšana kādēļ viņa nebūtu spējusi to izdarīt pati. Pirmais īstais “izsitiens” sekoja septiņdesmito gadu sākumā, kad sievietes pievērsa uzmanību arī saviem darbiem, sieviešu grafiti darboņu skaits auga un šīs sievietes neskatoties ne uz ko darbojās gan metro stacijās, gan parkos, gan uz tiltiem tieši tāpat kā to darīja viņu vīriešu kolēģi. Savukārt no septiņdesmito gadu vidus, gribētāju skaits sieviešu rindās tikai pastiprinājās radot daudzas jaunas grafiti mākslinieces un drastiski palielinot viņu skaitu īpaši ap un iekš Ņujorkas. Nonākam beidzot līdz astoņdesmitajiem gadiem, hip hop kultūra sāka augt, tātad grafiti tika pievērstas jaunas acis un daudzas sievietes uzņēmās šos riskus un bija pat ļoti veiksmīgas, bet diemžēl ne tālāk par Ņūjorku, jo grafiti izplatījās tālāk tikai astoņdesmito gadu beigās līdz ar hip hopa veiksmi mēdijos kā MTV, kas kādreiz pulcēja ļoti lielu skatītāju skaitu.

Visbeidzot nonākam pie pēdējā posma, laiks starp deviņdesmitajiem gadiem un mūsdienām. Daudziem varbūt 20 gadi liekas daudz, citam varbūt maz, bet tas ir liels laika posms jebkurā gadījumā. Nomainoties paaudzēm arī sieviešu rindās, kuras nodarbojās ar grafiti, sievietes arī bija galvenais iemesls daudzu jaunu tehniku izveidei, kā “Roller letters, burners, utt.” Nonākot atpakaļ līdz mūsdienām varam teikt, ka sieviešu grafiti mākslinieču stereotips ir pilnībā miris, jo viņu ir daudz un viņas arī nebaidās sevi demonstrēt, izrādot savus darbus internetā un dažādās galerijās. Tātad visticamāk pats galvenais posms sieviešu grafiti mākslas attīstībā bija astoņdesmito gadu beigas, kad grafiti vispārīgi izplatījās tālāk par Ņujorku un ari tālāk no ASV. Arī šobrīd populārākās Eiropas darbojošās valstīs šajā jomā ir Zviedrija, Nīderlande un Anglija, kur sieviešu skaits kuras izvēlas šādu hobiju vai citām pat karjeru ir pamatīgi audzis. Reāli varam tikai priecāties par faktu, ka standarti tiek mainīti un stereotipi izmirst, jo vispārīgi mēs visi esam tikai ieguvēji no jaunas mākslas neskatoties uz dzimumu, vecumu vai ko citu.

Grafiti paraksti jeb tagi un to izcelsme tad un tagad

Grafiti paraksti, jeb tagi, metode kā rakstīt savu vārdu ar krāsu flakonu palīdzību vai arī ar marķieri ir viens no visvairāk nesaprastajiem veidiem kā veidot sava veida izcelšanos grafiti vidū. Lai gan ir daudz advancētāki veidi kā veidot zīmējumus, tā visa pamatā ir vārds. Zināms, ka grafiti ir aizsācies ar vārdu un tā visa pamatā ir pēc iespējas mākslinieciskāk izveidot sava vārda atveidojumu, to arī saucot par parakstu. Ērā, kad ielu māksla un grafiti ir daudz vairāk pieejama un pieņemtāka cilvēku vidū, parakstu veidošanai gan nav tik daudz sekotāju pulki, jo tie vienmēr ir bijuši piesaistīti bandu dzīvei un vandālismam. Arī no iekšēja skatupunkta par vērtīgiem tikai tiek uzskatīti tie grafiti kuri attēlo kādu ainavu, mākslas darbu vai zīmējumu. Paraksti jeb tagošana ir daudz mazāk pieminēts aspekts grafiti nozarē, kaut gan visi esam redzējuši burbuļu burtus un visus pārējos vārdu atveidojumus, kuri aizsāka to visu. Bet kādēļ cilvēki ienīst šos parakstus un par tiem tikai izsakās ar kaut ko negatīvu? Kas tad īsti ir mainījies kopš astoņdesmitiem gadiem, kad tagošana bija top prioritāte uz ielām, vai tiešām ir tā ka mākslinieki no tā neko nevar iegūt? Vairāk jautājumu nekā atbildes, bet arī pēc tik daudziem gadiem tagošana vēljoprojām dod dažādas jaunas iespējas. Tagošana tad un arī tagad ir spēcīgs veids kā iegūt respektu no saviem vienaudžiem, protams tas nav nekas drošs kā piedalīties sacīkstēs vai spēlēt mūzikas grupā, bet tomēr tas nodrošinās jums vietu vismaz savā rajonā.

Pirms vairāk kā 20 gadiem grafiti pat tika uzskatīts par tūrisma objektu īpaši Ņujorkā un Austrālijā, un tas sevī arī iekļāva tagus un cita veida parakstus. Fotogrāfi tos iekļāva tūrisma objektu grāmatās un grafiti kultūra attīstījās, bet attieksme ir pārvirzījusies ļoti daudz kopš tiem laikiem. Kad grafiti pamazām atbrīvojās no savas bēdīgi zināmās vandālisma reputācijas, cilvēki arī sāka vairāk novērtēt grafiti mākslu kā mākslu nevis kā niecīgus ēku ķēpājumus, bet tagiem un parakstiem vel joprojām ir sociālā stigma, lai gan arī ir pagājuši vairāk nekā 20 līdz 30 gadi. Citās valstīs vel joprojām grafiti māksla tiek uzskatīta kā tūrisma vērtīgs objekts, bet pret parakstiem un vārdiem atveidotiem mākslinieciskā aspektā neviens nepievērš uzmanību. Kāda Austrālijas policiste reiz teikusi “Vienalga vai tā būtu ielas māksla, vai kāds vārds uz sienas tāpat vainīgie tiks sodīti”. Tā diemžēl gan nenotiek, jo ielu mākslinieki ienes daudz naudas valsts tūrisma kontā, kamēr parakstu atveidotāji ar savu stilu tiek noniecināti un aizturēti katru reizi kad tiek pieķerti.

Vislielākā problēma attiecībā uz tagiem ir, kur tad tos īsti veidot ja viss ir aizliegts, senākos laikos tie bija metro, tramvaji un citi transporta līdzekļi. Tagi būtu jāuztver kā reklāma, jo tiem tāpat kā reklāmām izvietotiem uz autobusiem un citiem transporta līdzekļiem ir savs iespaids sabiedrības vidū, un arī šie mākslinieki cenšas atstāt iespaidu savā veidā un izveidojot savu reklāmu, bet kādēļ to darīt uz metro un tramvajiem? Cilvēki apgrozās ap tiem visu laiku, tas ir vieglākais veids kā pievērst uzmanību no visvairāk cilvēkiem vienlaicīgi. Alternatīvu var arī atrast šeit, jo kādēļ ļaut garlaicīgām reklāmām sabojāt šos tramvajus, ja grafiti mākslinieki var tos izdekorēt vel vairāk un tajā pašā laikā pievērst uzmanību minoritātes viedoklim un likt padomāt kamēr izmantojam šos transportus, reklāmas ir maksas pakalpojums, tad kādēļ neizmantot kaut ko tādu kas ir bezmaksas un atspoguļo citu sabiedrības pusi kurai arī ir balss.

Grafiti labās un sliktās puses

Grafiti oficiāli būdams mākslas veids jau no agrajiem deviņdesmitajiem gadiem ir atvēris daudziem acis uz ielu mākslu un devis jaunu perspektīvu. 2008 gadā, pasaules modernās mākslas muzejs atveidoja pirmos grafiti un ielu mākslas darbus savā muzejā tiešām liekot ielu mākslai likties daudz nozīmīgākai no mākslas aspekta. Kamēr valstīs kā Kanādā katru gadu iegulda 1 miljonu Kanādas dolāru grafiti bojājumu noņemšanā, neskatoties uz to pastāv dubultie standarti, kad tiek apspriests jautājums par labajām un sliktajām pusēm grafiti jomā.

2013. Gadā kāds jauns puisis kuru sabiedrībā uzskatīja par nākamo Banski (Kādreiz ļoti populāru grafiti mākslinieku un ielu mākslas aizsācēju). Kaut kādā veidā izvairījās no cietuma soda, kad viņš bija apzīmējis kādu maģistrāli pilnu ar dažādiem zīmējumiem. Tikmēr kāds puisis no Londonas tika notiesāts uz 27 mēnešiem cietumā par to, ka viņš nav pietiekami talantīgs līdz ar to viņš ir tikai vandālis. Šie ir tikai daži piemēri labajām un sliktajām pusēm, bet ko varam paņemt no šī piemēra ir tas vai sabiedrībā ir pieņemami tas ja neesi pietiekami talantīgs ielu mākslas jomā, tevi jāuzskata par vandāli?

Jau kopš grafiti dzimšanas sešdesmitos gados, pilsētas ir uzskatījušas grafiti mākslu par bezjēdzīgu vandālismu, bet tajā pašā laikā talantīgi mākslinieki tiek uzskatīti par dieva dāvanām tā teikt. Bens Eins ļoti slavens grafiti mākslinieks kura darbi ir pat dāvināti ASV bijušajam prezidentam Barakam Obamam, viņš tiek uzskatīts par mākslinieku un iemests tajā pašā čupiņā kur gleznotāji vai tēlnieki. Viņš arī pats uzsver, ka grafiti ir pozitīvs trieciens sabiedrībai, un viņš pats personīgi ir ieguldījis daudz naudas lai izveidotu speciāli grafiti paredzētiem māksliniekiem sienas uz kurām veidot darbus, pat pašos pilsētas centros. Uztverot grafiti par to kāds tas ir un saprotot tā jēgu un kulturālo vērtību, tas var darīt brīnumus pilsētu tūrisma industrijai. Šobrīd pasaulē rīkojot daudzus grafiti mākslas festivālus tajos ierodas pat aptuveni simt tūkstošu cilvēku katru gadu, ieskaitot māksliniekus, mākslas kritiķus un vienkārši piekritējus. Arī bez šādiem pasākumiem katra mākslīgi izveidotā siena ar šiem zīmējumiem visticamāk iekļauta pie tūrisma objektiem, trīs stundu grafiti pārgājieni dažādās Anglijas ielās kopā ar gidu var jums pat izmaksāt uz 30 eiro, taka tas nav nieka investējums, savienoti kopā ar stāstiem un zīmējumu detalizētiem aprakstiem, šie tūrisma pasākumi ir ļoti populāri tūristu vidū.

Nesen Londonā no kādas vecas sienas tika noņemts Banska slavens darbs un cilvēki bijuši ļoti šokēti par to, jo šim darbam ir liela kulturāla vērtība grafiti nozares vēsturē. Un šādi gadījumi notiek bieži, kad tiek noņemti slaveni ielu zīmējumi kuru vērtība sasniedz pat simtiem tūkstošus dolāru. Un tā tiešām ir problēma, lai gan nemitīgi rodas jauni darbi, nevajadzētu ļaut pilsētas valdībām atbrīvoties no darbiem , kas var atnest valstij daudz ienākumus jau no tāda aspekta, ka kādā jomā tam ir kulturāla vērtība un tāda tā paliks un augs ļoti ilgi.

Daudziem grafiti māksliniekiem ir vaicāts, kādēļ jūs vienkārši negleznojat legāli? Un kāds mākslinieks kurš šobrīd atrodas cietumā atbildēja, ka grafiti vienmēr ir bijis kaut kas kā aizliegtais auglis, mums ar parasto mākslinieku domāšanas stilu nav nekā kopīga. No tāda aspekta vien ir svarīgi saprast labās un sliktās puses un cik daudz šie cilvēki ir gatavi upurēt savas mākslas dēļ.

Grafiti efekts uz pasaules kultūru (otrā daļa)

Iepriekšējā rakstā apskatījām kā finansiālais stāvoklis ir saistīts ar grafiti būtību un kādēļ hip hopa kultūrai pirmsākumi meklējami dzīvojamo ēku, nabadzīgo rajonu centros. Runājot par hip hopu grafiti diezgan daudz ietekmēja hip hopa augšanu tieši pašā žanrā. Hip hops pats vispārīgi radies astoņdesmito gadu vidū, tika mīlēts no tādas pašas sabiedrības puses kā grafiti piekritēju daļa un parasti šīm divām grupām bija ļoti daudz vairāk kopīga nekā atšķirīga. Vēlāk apvienojot grafiti ar hip hopa pretrunīgajiem dumpja un pretošanās saucieniem, daudzi grafiti sāka parādīties visur, kur bija hip hops.

Deviņdesmitajos gados, kad hip hops tiešām sāka palikt “karsts” un tika demonstrēts visur, grafiti sekoja līdzi, grafiti bija visur tie tika demonstrēti mūzikas video klipos, uz albūmu vākiem un pat uz plakātiem, kā arī nereti ņēma dalību formējot festivālus, kur hip hopa mūzikas koncertu laikā tika veidoti lieli grafiti zīmējumi. Tagad jau mūsdienās nevaram iedomāties vienu bez otra, jo šie abi itkā dažādie mākslas stili saista daudzas kopīgas lietas. Atgriežoties vel nedaudz pirms šī fenomena, pirmās problēmas radās izglītības trūkumā, kamēr vidus klases bērniem tiek piedāvāta laba izglītība pilnīgi bez maksas, daudziem no grūto rajonu bērniem šāda iespēja nebija, līdz ar to daudz no šiem bērniem pievērsās pašizglītošanai un ieguva ielu gudrības nevis vispārīgo izglītību. Protams, ar alternatīvu dzīvesveidu daudzi no šiem jauniešiem pievērsās hip hopam un grafiti mākslai. Mums var likties, ka tikai maza daļa bija tāda kas palika bez izglītības, bet patiesībā lielajās valstīs šis skaits ir ļoti liels. Tas arī var būt iemesls kādēļ arī daudzi šobrīd populāri mākslinieki ir tikai ar pāris klašu izlgītībām un bez jebkādiem skolu papīriem.

Nonākot mazliet vairāk mūsdienās, tehnoloģiskā attīstība arī ir veidojusi grafiti kultūru, īpaši ir vērts pieminēt interneta parādīšanos. Ar interneta ienākšanu teju visur, iespējas dalīties ar jaunām krāsošanas tehnikām bija daudzas un dalīties ar darbiem arī tādēļ to arī var uzskatīt par lielu soli un iemeslu kādēļ ielu māksla ir šobrīd tik populāra. Oriģināli pirms interneta ienākšanas, grafiti bija vairāk izmantots kā komunikācijas līdzeklis, bet redzot kā grafiti attīstījies var saprast kādēļ grafiti ir izdarījis arī savu efektu uz sociālo biznesa kultūru. Mūsdienās visas reklāmas ir digitālas līdz ar to ir nepieciešamība pēc orģināla iepriekš neredzēta mākslas darba, kas dotu vizuālo percepciju un palīdzētu labāk patērētājam saprast kas tas ir , kā arī uzrunāt visu auditoriju. Tātad varam saprast paši jau galveno atšķirību starp mūsdienu grafiti un pagātnes, grafiti vairs nav par ziņas nodošanu un sava viedokļa izteikšanu, bet vairāk par kreativitāti un pašu mākslas vizuālo izskatu.

Laiki mainās un protesti ir pārgājuši uz internetu, līdz ar to arī grafiti mainījās un mainīja kultūru vienlaicīgi, iedvesmojot dažādas paaudzes ar cilvēkiem veidot un būt aktīviem. Lai gan diemžēl vel klašu princips sabiedrībā pastāv un šādi rajoni arī, neskatoties ne uz ko šiem jauniešiem ir kaut kas ar ko nodarboties nenonākot uz nepareizā ceļa un darot noziegumus. Un runājot par hip hopu šis žanrs vel pat mūsdienās izmanto ļoti daudz grafiti un grafiti ir kā ķēdes posms starp sabiedrību, no viena mākslinieka uz nākamo un no šī mākslinieka uz lielāku cilvēku skaitu. Mainīsim kultūru un iedvesmosim citus darīt to pašu un būt orģināliem.

Grafiti efekts uz pasaules kultūru (pirmā daļa)

Kas īsti ir motivējošais faktors kādam rakstīt uz sienām publiski, Un kādēļ šie cilvēki vienkārši neņem papīru un zīmuli un neraksta šos vārdus un zīmējumus uz lapas un patur tos tikai paši pie sevis? Gluži kā mūziķim prasīt kādēļ tas nedzied mājās pats sev nevis uzstājas publikas priekšā, šādi jautājumi var tikt attiecināti uz jebkādu sfēru, bet daudzi sociologi, psihologi un kultūras antropologi ,lai saprastu labāk kādu devumu ir izdarījusi grafiti māksla , vispirms iedziļinājās un nolēma atgriezties pie grafiti saknēm un pie lietas, kas saista grafiti īpaši ar pop kultūru un tas ir hip hops.

Pirmie cilvēki, kas aizsāka hip hopa žanru un bija cilvēki kurus uzskatīja tehniski par zemākā slāņa pilsoņiem, tajos laikos cilvēki kuri nebija finansiāli bagāti un cilvēki kuri cīnījās par izdzīvošanu arī tādā lielā zemē kā Amerikā, šādiem cilvēkiem arī parasti ir naturāla skaudība(protams ar izņēmumiem), pret tiem kuriem dzīvē paveicies mazliet vairāk. Respektīvi grafiti ir rezultāts, jauniešu kliedzieniem pēc uzmanības un pievērst uzmanību problēmām, kas skar zemāko slāni no sabiedrības nevis vidusslāni, kas tiek demonstrēts ziņās un citos mēdijos.

Sabiedrībā, kura ir sadalīta daļās un slāņos, cilvēks pēc būtības ir ieprogrammēts censties “izsisties” un tikt līdz augstākajam slānim, kas būtu būt miljonāram, vai būt vispārīgi pārtikušam. Diemžēl ielu zemākās klases jaunieši ir ļoti bieži apdalīti no dažādām iespējām tai skaitā, labas skolas, labie darba piedāvājumiem. Parasti zemāko klašu pārstāvji strādā ļoti ilgas stundas ar ļoti maz naudas pārpalikumiem vai naudu ko var ietaupīt vēlāk. Līdz ar to šī pastāvīgā cīņa par izdzīvošanu rada vēlmi radīt kaut ko vai arī iznīcināt kaut ko un likt visiem par to zināt. Bet kā zemās klases dzīves stils ir saistīts ar hip hopu ? Hip hops taču parasti asociējās ar naudu, dārglietām un skandalozām dziesmām, bet šīs divas lietas ir pat ļoti saistītas, svarīgi nav tas par ko hip hops tiek uzskatīts, bet kas par zvēru tas patiesībā ir tur apakšā. Hip hops vienmēr ir bijis savās saknēs par pretošanos sabiedrības standartiem nevis par rīmēm, un pārsvarā visi hip hopa mākslinieki ir nākuši no zemākās klases ģimenēm, un mēs visi vispārīgi gribam to kā mums nav, lai arī kurā slānī atrastos. Augstākas klases ģimenes parasti apveltītas jau ar naudu un izdzīvošanas iespējām, līdz ar to viņiem gribasspēks ir daudz mazāks nekā šiem zemākās klases pārstāvjiem. Šie iemesli var arī izskaidrot grafiti pirmsākumus, tie noteikti neatspoguļo grafiti un ielu mākslu mūsdienās, bet hip hopa dzīves stils ir arī palīdzējis tam izveidot atzarus un grafiti ir viens no tiem. Vēloties kaut ko vairāk kā mūziku, cilvēki atrada veidu kā arī likt sabiedrībai būt šokētai un iztiekot bez rīmēm, viņi vienkārši izteica savas domas ar flakona palīdzību uz sienām visas publikas priekšā.

Grafiti tika izmainīts savā kodolā dēļ tā, ka tas bija ietekmēts ar hip hopa pretošanās uzskatiem, kā arī varam saprast, kur hip hops ir radies, lai gan hip hops radās pēc grafiti iznākšanas, šiem abiem mākslas žanriem ir kopīgs tas ka tie radušies ir vidus klases un zemākās klases iedzīvotāju dzīvojamajos rajonos, nākamajā daļā apskatīsim dziļāk, kas izraisīja šo abu stilu drastisku augšanu cilvēku vidū.