Grafiti: māksla vai vandālisms?

Liels, spilgts uzraksts uz sienas – tā ir māksla, aktuāls street art vai vienkārši vandālisms? Bet zīmējums ar melnu flomasteru, sasists stikls un salauzts sols?

Kad redzi saliektas kāpņu margas un sagrieztus solus sabiedriskajā transportā, tad runāt par ielu mākslu, mute neveras vaļā. Tādi skati, izraisa vienbalsīgu nosodījumu un neko vairāk. Bet kas ir vandālisms, kur slēpjas tā iemesli, kas par cilvēkiem aiz tā slēpjas un ko viņi grib mums pavēstīt? Vienprātības šajā jautājumā nav. Vandālisms nav juridisks termins, bet gan sarunvalodas izteiciens ar ļoti neskaidru nozīmi. Zem vārda vandālisms slēpjas ļaunprātīga sveša īpašuma bojāšana, turklāt, vaininiekam, no tā nav nekāda labuma. Vācieši, vandālismu, bieži vien sauc par aklu, jo redz tajā aklu dusmu izpausmi. Un katrā ziņā šie jaunieši kas nodarbojas ar Grafiti enstrādā un nepelna naudu, bet mēģina dzīvot uz kredītiem ( gan ātrajiem gan patēriņa, kas Spānijā ir créditos rápido – kreditos247.es) un tas nebūt nav labi no neviena puses, jo kredītiestādes nedabūs avu naudua tpakalj un sabiedrībai arī viss ši nepatīk.

Mūsdienās, ar vārdu vandālisms, tiek apzīmēts arī grafiti. Vēsturnieks, Maren Lorenz uzskata, ka tas var būt tāpēc, ka grafiti zīmējumi parasti ir ļoti spilgti un redzami jau pa gabalu. Citus postījumus, sabiedriskajās vietās, mēs tik ātri nepamanām. Sūdzības par vandālismu ir bieža parādība, katram gribas, šajā jautājumā kaut ko pateikt, bet zinātniska pētījuma, šai problēmai nav.

Risks un konkurence
Sociologs, Axel Philipps no Hanoveras universitātes, ir pētījis vienu no grafiti veidiem, bet konkrētāk, zīmējumus, kuri tiek zīmēti ar trafareta palīdzību. Tie var būt nevainīgi zirdziņi vai kaķīši, politiski, piemēram, ar zvaigzni un revolveru, vai nepolitiski attēli, kā arī lozungi. Bieži vien, tiek zīmēts arī saīsināts mākslinieka pseidonīms. Tādu grafiti izmērs, parasti, nav no lielajiem, neskatoties uz to, lai uzzīmētu daudzus no tiem, ir vajadzīgas izcilas mākslinieka spējas. Visā pasaulē labi pazīstamais Benksi, strādā tieši šajā žanrā. Axel Philipps apgalvo, ka grafiti ir pastāvīga sāncensība, kas notiek starp jaunajiem māksliniekiem. Viņi visi, ir viena “tusiņa”, kurā dominē tikai vīrieši, dalībnieki un viņi visi ir vērsti uz sāncensību un meistarību. Tāda zīmējuma jēga – izcelties pārējo grafiti “tusiņa” dalībnieku vidū.

To, ko uztraukušies pilsētas iedzīvotāji uzskata par acīm redzamu vandālismu, Axel Philipps, pirmām kārtām uzskata par māksliniecisko pašrealizēšanos. Pēc viņa domām, jaunajiem māksliniekiem nav citu iespēju, kur nodemonstrēt savas prasmes, tāpēc viņi izvēlas māju sienas, ceļa zīmes, utt. Kaut gan jāsaka, ka ir valstis, kurās ar likumu ir atļauts zīmēt grafiti uz māju sienām vai citās vietās.

“Pievērsiet man uzmanību”
Grafiti skaidri un gaiši saka: pievērsiet man uzmanību! Zīmējuma autors, grib izrauties no savas anonimitātes, kļūt atpazīstams un populārs. Bieži vien, viņi savos zīmējumos cenšas izteikt protestu, par pastāvošo pilsētas noformējumu. Daudzi no viņiem uzskata, ka tas varētu būt pavisam citādāks.

Inženieris Thomas Pahl, strādā uz Hamburgas estakādes dzelzceļa un negrib neko dzirdēt par grafiti. Viņš uzskata, ka mākslai tiek atvēlētas speciālas vietas un apzīmēt metro vagonus, jaunos māksliniekus, neviens aicinājis, tāpēc, tā nav nekāda māksla, bet tikai kaitniecība, kuras seku likvidēšana maksā ne mazu naudu. Ne vienā vien valstī, milzu līdzekļi tiek tērētu priekš tam, lai atbrīvotos no grafiti uzrakstiem un zīmējumiem.

Gadi iet, bet nekas nemainās, uz jautājumu, grafiti ir māksla vai vandālisms, viennozīmīgas atbildes nav.

Grafiti – plusi un mīnusi

Bieži vien, uz māju fasādēm, lielām vai mazām celtnēm un konstrukcijām, cilvēki redz dažāda veida zīmējumus un uzrakstus – grafiti. Daļa, tādu zīmējumu izsauc atklātu nepatiku un izskatās nevietā – izkropļo ēkas ārējo izskatu, bet otra daļa – atrodas kādā no mūsdienīgās mākslas izstādēm. Ar tādu parādību, laikam ir saskārušas daudzas jo daudzas pilsētas, ja ne pat visas, daudzi ciemati, utt. Par šo plašāk iespējams izlasīt penge247.dk.

Neķītrie uzraksti izkropļo pilsētu
Nesankcionētu uzraksti periodiski parādās pilsētu ielās. Visvairāk no tiem cieš māju fasādes un pieturas, kaut gan arī citi objekti netiek saudzēti. Ejot pa ielām, mēs redzam apzīmētas gan māju sienas, gan durvis, autogrāfi, bieži vien tiek atstāti soliņiem, bērnu laukumiem, veikaliem, utt. Šo sarakstu var turpināt un turpināt. Droši vien, ja jums pajautātu, jūs arī varētu nosaukt ne vienu vietu vien, kur esat redzējis zīmējumus vai uzrakstus.

Vai tas ir huligānisms?
Sveša īpašuma bojāšana, droši vien ir saistīta, ar kaut kādiem dziļākiem dvēseles pārdzīvojumiem, jo tas nav normāli, ka cilvēku nepriecē skaista un sakopta pilsēta, ka viņam, kā dzīvniekam, instinktu vadītam, vajag “iezīmēt” teritoriju…Ir grūti sameklēt citus vārdus, lai to noraksturotu. Cilvēkiem, kas zīmē šos zīmējumus, nav saprašanas, ka kādam, viņu “mākslas darbi” būs jālikvidē, turklāt, jāiztērē samērā lielas naudas summas, lai no tiem atbrīvotos. Tā ir sava veida atbrīvošanās no liekās enerģijas, kuru, daudz labāk būtu ievirzīt pozitīvā gultnē.

Vairāku dienu garumā, es varēju vērot vienu ainu, pārdevēja, ar apskaužamu pacietību, vairāku dienu garumā, uz veikala sienas aizkrāsoja kaut kādus uzrakstus. Vienreiz, ejot garām veikalam, es pamanīju, aptuveni divpadsmit gadus vecu zēnu, kas ar marķiera palīdzību, kaut ko zīmēja uz sienas. Pamanījis mani, zēns ātri aizskrēja projām, bet man tik ļoti viņam gribējās uzdot vienu jautājumu; “Kāpēc?”. Varbūt tāpēc, ka viņam bērnība, vecāki nepirka pietiekami daudz zīmēšanas albumu un zīmuļu?

Ja runājam par grafiti zīmētājiem, tad ir jāsaka, ka viņi neko nesaudzē. Apzīmētas, kā jau minējām, tiek gan māju fasādes, gan kāpņu telpas, gan liftu kabīnes…reizēm, par viņu padarīto var tikai šausmināties. Piemēram, kā var galīgi jaunu lifta kabīni, apzīmēt ar melnu krāsu, turklāt, darīt to vairākas dienas pēc kārtas…vai šie cilvēki savu mājas un istabas sienas arī ir tieši tāpat apzīmējuši?

Komunālajiem dienestiem, periodiski vajag cīnīties ar nesankcionētajiem uzrakstiem uz māju sienām. Māju sienas viņiem nākas krāsot, bet uzrakstus uz ceļa zīmēm – nomazgāt. Lai atbrīvotos no šiem uzrakstiem un savestu pilsētu kārtībā, katru gadu tiek tērēts ne mazums finansiālo līdzekļu. Kādreiz grafiti ir uzzīmēti ļoti augstu un lai no tiem atbrīvotos, vajag tērēt laiku – vest kāpnes, aicināt cilvēkus, kuriem ir darāmi pavisam citi darbi.

Alternatīva
Daudzās pilsētās, grafiti cenšas legalizēt, lai izbeigtu māju fasāžu bojāšanu. Viens no piemēriem ir Dānija jeb Denmark. Piemēram, tagad ir iespējams piedalīties grafiti konkursā. Tādiem konkursiem, tiek atvēlēti pat laukumi, kuros jaunie mākslinieki var izpaust savas ieceres.

Daudzi grafiti, tiek pieskaitīti pie pilsētas ievērojamākajām vietām un tūristi, labprāt fotografējas uz to fona.

Interesanti fakti par grafiti

  • Grafiti ir ieskrāpēti vai uzzīmēti zīmējumi uz māju sienām, žogiem, pazemes ejās, utt.
  • Uzraksti uz māju sienām jau ir zināmi vairāk par trīsdesmit tūkstošiem gadu.
  • Alu zīmējumi, kas vēsta par tā laika dzīvi – vēsturiskie grafiti.
  • Antīkais grafiti ir saglabājies Turcijā, Ēģiptē un Itālijā.
  • Jau tajos, senajos laikos, tika radīta pirmā grafiti karikatūra par ļauno ierēdni.
  • Cilvēki senatnē, tieši tāpat, kā mūsdienās, ļoti mīlēja atstāt uz alu sienām savus uzrakstus.
  • Kijevā, Svētās Sofijas baznīcā, sienas ir aprakstījuši gan dievbijīgi cilvēki, gan jokdari, gan autogrāfu cienītāji.
  • Daudziem grafiti ir dokumentāla vērtība.
  • Pat lielie mākslinieki, piemēram Rafaels un Mikelandželo, atstāja savus parakstus.
  • Savus grafiti ir atstājuši arī Napoleona karavīri, kā arī itāļu karavīri.
  • Savus grafiti ir atstājis arī dzejnieks Bairons (prestamos por internet).
  • Uz reihstāga sienam mēs varam redzēt padomju karavīru atstātos grafiti.
  • Mūsdienās, grafiti ir izmainījies – uz sienām vai uz citiem objektiem, tas tiek zīmēts ar krāsu aerosolu palīdzību.
  • No bijušajām Padomju Savienības valstīm, grafiti pirmo reizi parādījās Latvija un Maskavā. Ar laiku grafiti sāka kļūt aizvien populārāks – arvien vairāk jauniešu sāk aizrauties ar šo jauno mākslas veidu, kas viņiem ir pieejams.
  • Grafiti festivāli notiek Latvijā, Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā un daudzās citās valstīs.
  • Transporta grafiti tagad tiek uztverts kā pilnīgi pieņemams pilsētas dizaina elements.
  • Ielu grafiti, bieži vien ir ļoti aizrautīgs un atspoguļo to jauniešu uzskatus, kas nav vienisprātis ar valsts oficiālo nostāju.
  • Ielu grafiti var būt arī neitrāls un par vienīgo tā funkciju var kļūt vēlme padarīt jautrāku un izteiksmīgāku kādu no pilsētas ainavām.
  • Zīmētāji – raiteri, savos darbos izmanto aizsargkrāsas un izpūšamās aerosolu krāsas.
  • Grafiti tiek uzskatīts par hip-hopa (“prāta darbības”) kultūras daļu, kas protestē pret oficiālās varas meliem un divkosību, kā arī pret cietsirdību mūsu dzīvē.
  • Mūsdienīgā grafiti kustība sākās 20 gadsimta sākumā.
  • Pirmie uzraksti un zīmējumi rotāja pazemes pārejas un vilcienu vagonus.
  • Tad, lielākajās pilsētās, grafiti pārņēma metropolitēnu, iekaroja to un izpletās visos virzienos.
  • Jaunieši, ar grafiti palīdzību protestēja pret garlaicīgo, pārsātināto un netaisnīgo pasauli.
  • Grafiti izmantoja nelegālie grupējumi, lai iezīmētu savu teritoriju.
  • Kad Amerikā metro vagoni tika utilizēti un nodoti metāllūžņos, raiteri sāka iekarot māju jumtus, sāka savus darbus piedāvāt mākslas galerijās, kā arī zīmēt tos studijās.
  • Uz veikalu sienām sāka parādīties tik tiešām skaisti, mākslinieciski grafiti.
  • Jaunā gadsimta sākumā, supergiganti IBM un Sony, priekš savas reklāmas izmantoja grafiti.
  • Grafiti liekas ļoti pievilcīgi arī datorspēļu veidotājiem.
  • Bijušie raiteri ir sasnieguši lielus panākumus dizainā, kļuvuši par māksliniekiem.
  • Grafiti ir sociālais protests, kas iziet ielās nevis vārdu, bet zīmējumu veidā.
  • Cīņa ar grafiti, daudzās pasaules valstīs kļūst aizvien intensīvākā un ieņem arvien lielākus mērogus.
  • Valdība uzskata, ka grafiti provocē jauniešus uzvesties graujoši.

Rakstu sagatavojis portāls https://www.rapidos24.mx/.

Vai veidot grafiti ir nelegāli vai tomēr tam vajadzētu būt atļautam?

Grafiti māksla no sabiedrības saņem sliktu reputāciju, tādēļ ka grafiti un to mākslinieki parasti ir pieskaitāmi pie vandāļiem un demolētājiem. Bet māksla ar pūšamo krāsu var būt patiešām veiksmīga un kreatīva, kamēr tā ir iedvesmota , jeb kā Somi saka “pikavippi heti” un atļauta, tā var būt tiešām visoriģinālākā no visiem ielu mākslas veidiem. Bet kādēļ sabiedrībā ir tāda stigma pret grafiti un to veidotāji pielīdzināti noziedzniekiem?

Viena vai savādāka iemesla dēļ sabiedrībā ir uzskats, ka grafiti mākslinieki ir iemetami tādā pašā klasē kā zagļi vai citi ļaundari. Jautājums rodas, no kurienes ir sācies tāds stereotips jo sabiedrība vai nu negrib, vai arī necenšas saprast šo abstrakto mākslu. Tāds uzskats ir radies, jo šiem māksliniekiem nav kur izpausties, grafiti būdama ielu māksla prasa ēku sienas vai kādus citus objektus lai varētu izveidot kādu mākslas darbu, līdz ar to sabiedrība un policija īpaši liedz iespēju šādiem pasākumiem notikt. Tātad rodas aizliegtā augļa efekts un šie jaunieši parasti to dara tik ilgi līdz tiek pieķerti un tas tiešām nav vandālības akts, tas ir kliedziens pēc saprašanas. Grafiti mākslai nav vienmēr jābūt kādam lamu vārdam uzpūstam uz vietējās dzīvojamās ēkas, šī māksla var būt arī ļoti kvalitatīva un apbrīnojama. Lielākās valstīs kā Vācijā, Norvēģijā un citur šiem māksliniekiem ļauj apstrādāt ēkas un pat viņiem samaksā par to. Tā tas notiek, jo kvalitatīvi grafiti zīmējumi mājas padara interesantākas un netradicionālas, kas ir lieliski! Ieguvēji reāli ir visi, ēka ir skaistāka, māksliniekiem ir kur izpausties, policija var koncentrēties uz tiešām svarīgu ļaundaru ķeršanu. Šobrīd jau šī stigma ir mazinājusies līdz ar paaudžu maiņu un šādi projekti tiek atļauti vairāk, bet tomēr grafiti tiek pieskaitīts pie vandālisma.

Sauksim lietas īstajos vārdos, vandālisms ir pretlikumīgs. Krāsošana publiski vai uz privātīpašuma lai arī cik māksliniecisks tas būtu var šo cilvēku ātri vien nogādāt nepatikšanās. Dažreiz ar soda naudu, dažreiz pat ar cietuma sodu un tas liekas nereāli, bet daudzreiz problēma slēpjas tajā, ka vienkārši šiem jauniešiem trūkst informācijas, kur nodarboties ar šādu mākslu. Lielpilsētās jau risina šo problēmu izveidjot grafiti pulciņus un ļaujot jauniešiem brīvā nodabā darboties ar krāsas flakoniem un darīt to uzraudzībā un pavisam legāli.

Šie jaunieši tiek uzskatīti par pabirām un kā viņi uzdrīkstas apķēmot mājas ar saviem flakoniem, bet kad gleznotāji apzīmē sienas, vai lieto citus abstraktās mākslas paņēmienus tas liekas normāli visiem. Tieši tas arī parāda, ka sabiedrība nosaka kas ir pieņemami un kas nē, bet īstenībā šie ielu grafiti veidotāji ir sava veida mākslinieki un mākslas orientēti cilvēki, tikai glezniecības, vai veidošanas vietā viņi izrāda savu mākslu ar krāsu flakonu palīdzību. Protams, dažos gadījumos šie grafitī pūtēji var būt ar vandālisma orientēti, bet tos var viegli atšķirt no īstajiem māksliniekiem kuri veido tiešām detalizētus zīmējumus nevis raksta frāzes vai savus vārdus uz sienām, kas tiešām ir nevajadzīgi. Īsumā šī raksta jēga ir tāda, ka ir nepieciešams radīt vietas kur šiem māksliniekiem darboties tādējādi atrisinot daudzas problēmas vienlaicīgi, jo ja sabiedrība turpinās šos māksliniekus noniecināt viņi turpinās pretrunīgi pretoties un speciāli apķēzīt mājas ar nevērtīgiem ķeburiem. Atbalstīsim visus māksliniekus nevis tikai tos kuri atrodas mākslas galerijās.

Paldies par finansiālo atbalstu blogam no mūsu draugiem Somijā – Ahoi / koroton laina!

Grafiti tāfele kā mācību līdzeklis

No pazīstamās ielu mākslas aizgūtais termins “Grafiti” un tā izpausmes veids – izpaust emocijas radošā veidā rakstos un zīmējumos, kalpo arī kā viens no produktīvākajiem mācību līdzekļiem – Grafiti tāfele, ko pielieto dažādos grupu darbos gan skolās, gan universitātēs un pat darba vietās. Grafiti tāfele pati par sevi pēc būtības var būt telpas sienas daļa, ļoti liela papīra lapa, balta vai melna tāfele, apzīmēšanai paredzēta speciāla tapete, ar kuras palīdzību studenti un/vai darbinieki var iesaistīties rakstiskās un vizuālās diskusijās par visdažādākajām tēmām. Grafiti tāfeles galvenais mērķis ir palīdzēt iesaistītajām personām sadzirdēt un saredzēt vienam otra idejas emocionālā līmenī. Grafiti tāfeles metode nodrošina interaktīvo sadarbību starp minēto grupu dalībniekiem.

Dažas no šīs mācību stratēģijas priekšrocībām ir:

  • to var īstenot 5 – 10 minūšu laikā,
  • dod iespēju kautrīgākajiem grupas dalībniekiem iesaistīties sarunās,
  • sniedz ātru pārskatu par visdažādākajām idejām grupas vidū, kuras var tikt izmantotas arī dažādos citos projektos,
  • nodrošina veidu, kā apstrādāt iegūto informāciju emocionālā, radošā līmenī – uzklausīt citu līdzcilvēku pārdomas par uzdoto tēmu.

Vēl pie šāda grupas darba priekšrocībām varētu minēt to, ka diskusiju/tēmu mērķi var sasniegt ātrāk un efektīvāk; labas savstarpējās komunikācijas dēļ komandas dalībnieki kļūst daudz pārliecinātāki par sevi un daudz radošāki, savstarpēji dalās ar iegūtajām zināšanām, informāciju, un izjūtām.

Grafiti tāfele var tikt izmantota kā iesildīšanās aktivitāte uzsākot jaunu tēmu vai atklājot semināru, apmācību ciklu. Šī stratēģija var arī tikt izmantota kā līdzeklis, kas palīdz studentiem un darbiniekiem sagatavoties publiskajai runai, prezentācijām auditorijas priekšā un tamlīdzīgi.

Grafiti tāfeles kā mācību līdzekļa procedūra ir sekojoša bet ne lēta, kas nozīmē ka tev vajadzēs (prestamos rapidos):

Pirmais solis būs sagatavošanās. Jums būs nepieciešama brīva, liela sienas telpa, uz kuras vairāki grupu dalībnieki vienlaicīgi varētu rakstīt. Nav nepieciešams aprakstīt tieši pašu sienu – to var pārklāt ar papīra loksnēm, tapetēm. Jums būs nepieciešami arī daudz rakstāmpiederumu, piemēram, marķieri, jo ar tiem uzrakstītos teikumus ir vieglāk saskatīt no attāluma. Ideāli, ja katram grupas dalībniekam ir savs rakstāmais.

Otrais solis – darbības noteikumi. Vēl pirms darbības uzsākšanas pārrunājiet ar grupu dalībniekiem noteikumus, piemēram, kas tiek uzskatīts par piemērotu atbildi un kā korekti izteikt savu diskomfortu piemērotā veidā. Izstāstiet grupu dalībniekiem, ka šīs aktivitātes laikā – rakstīšanas daļā, jāievēro klusums un jāatturas no komentāriem. Rakstīt ir ieteicams visiem vai vairākiem grupas dalībniekiem vienlaikus – tas ietaupīs laiku. Katram no grupas dalībniekiem uz grafiti tāfeles jāatstāj vismaz viens komentārs vai jautājums, tādejādi iesaistot visus grupas diskusijā.

Trešajā solī jau varat aicināt grupas dalībniekus pie tāfeles – rakstīt komentārus un jautājumus. Bieži vien šis procesa daļa iesākas lēni drošākajiem grupas dalībniekiem izradot iniciatīvu, taču pēc tam temps palielinās. Grupas vadītājam jādot 5 līdz 10 minūtes laika rakstīšanai, taču to var pagarināt, ja pamanāt, ka grupas dalībnieki vēl joprojām aizrautīgi raksta.

Ceturtajā solī notiek diskusija par uz grafiti tāfeles uzrakstītajiem viedokļiem un jautājumiem. Idejas, kas atspoguļotas uz grafiti tāfeles var kalpot kā efektīvs atspēriena punkts tālākās diskusijas uzsākšanai un izvēršanai. Jūs varētu uzsākt sarunu aicinot grupas dalībniekus apkopot to, ko viņi redz uz tāfeles. Pārrunāt redzamos plusus un mīnusus, viedokļu daudzveidību, stiprās un vājās puses.

Grafiti tāfele visefektīgāk strādā kā noderīgs paņēmiens, ja jūs vēlaties izvairīties no analītiskas vai intelektuālas diskusijas un ļaut grupas dalībniekiem apstrādāt tieši emocijas.

Vai grafiti vandālisms un sociālo tīklu uzbrukumi ir pieskaitāmi vienai kategorijai?

Kāds ir īstais iemesls cilvēku nodarbei ar grafiti mākslu? Izdemolēt kaut ko? Vai varbūt censties nodot kādu ziņu sabiedrībai? Jebkurā gadījumā grafiti ir vairumā gadījumu bijusi dusmu izpausme vai neapmierinātība ar sabiedrībā notiekošo. Grafiti tāpat kā citas publiskā vandālisma izpausmes pamazām izmirst imprumuturi rapide online, jo cilvēki lai mūsdienās izteiktu dusmas, vai savu viedokli vēršas pie sociālajiem tīkliem.

Kāds policists Amerikas savienotajās valstīs ir izteicieties, ka jaunieši šobrīd savas dusmas vai vardarbīgos komentārus izsaka sociālajos tīklos kā Facebook un Twitter nevis apķēpā ēku sienas. Līdz ar sociālo tīklu parādīšanos, ielu vandālisms ir mazinājies un grafiti ir tiešām atkratījies tā sacīt no savas nepatīkamās slavas un atguvis savas pozīcijas kā nopietni uztverams mākslas veids. Kuram gan patīk slikti veidoti grafiti uz savas mājas sienām? Nevienam taču, tātad varam priecāties par to ka vandālisma fāze uz ielām vairs nav tik liela, un nav jāuztraucas par kāda jaunieša dusmu izrādīšanu ar krāsas flakonu uz jūsu mājas sienas. Atgriežoties pie sociālajiem tīkliem, sociālie tīkli ir aizstājuši grafiti kā domu izteikšanās viedoklis un likt visiem dzirdēt par to kas notiek jūsu kompleksajā galvā. Protams, vairs nav jātvarsta jaunieši uz ielām, bet tagad grafiti tīrīšanas vietā jācīnās ar uzbrūkošiem tekstiem internetā un jauniešiem kurinot naidu vienam pret otru. Aptuveni 3 mēnešu laikā šogad, ap 10 tūkstošiem gadījumu ir notikuši kur jaunieši ir ar saviem vārdiem aizvainojuši kādu cilvēku novedot līdz vel nopietnākām sekām. Lai gan nenotiek fiziski bojājumi mūsu materiālajām ēkām, cilvēku naida kurināšana ir vel trakāka problēma par to, jaunieši ārā no mājas neiet tik pat kā līdz ar to sākas strīdi un citas problēmas virtuālajā pasaulē.

Tātad vai varam teikt ka grafiti ir noiets etaps pateicoties internetam? Iespējams, bet tā neuzskata britu ielu mākslas eksperts Sems Rouds. Pēc viņa vārdiem tradicionālā grafiti un ielas māksla ir vel joprojām ir liela daļa no sabiedrības, kad viņam uzdots jautājums par sociālajiem tīkliem viņš uzskata, ka tas grafiti tikai palīdz izplatīties, jo sociālie tīkli palīdz izplatīt mākslas attēlus daudz ātrāk un izplatīt darbus lielākai auditorijai. Kā arī viņš piebilst, ka Twitter palīdz paplašināt grafiti ziņojumus, visiem kas pasaulē vēlas zināt vairāk par grafiti nav fiziski jāatrodas tam blakus, lai to redzētu un izbaudītu.

Daudzi cilvēki arī uzskata, ka teiktais internetā neatbilst viņu īstajam viedoklim un ka viņi ir pavisam savādāki runājot ar cilvēku aci pret aci. Līdz ar to nonākam pie punkta vai grafiti ir tiešs domu un protesta izteikums vai vienkārša māžošanās? Puse uz pusi, jo domas parasti ar grafiti bija izteiktas caur zīmējumiem, kamēr sociālajos tīklos dominē konkrēti uzbrukumi un vārdu izpausmes, vai abus var pieskaitīt pie viena un neuztvert visu nopietni jo tie tikai ir zīmējumi un tikai vārdi? Tas gan ir katra paša ziņā, bet kā jau iepriekš tika minēts grafiti sevi atsvešina no vandālisma kategorijas, kamēr sociālo tīklu uzbrukumi palielinās. Anti sociālā uzvedība ir anti sociāla uzvedība credit doar cu buletinul, vienalga vai tā notiek tiešsaistē vai uz ielas un policijai vajadzētu koncentrēties uz abiem nevis tikai apturēt fiziskus bojājumus, dažreiz mentālie uzbrukumi ir vel traumējošāki. Būsim saudzīgi gan uz ielām gan tiešsaistē.

Grafiti vēsture un kad šis stils ir radies?

Grafiti var likties kā modernās pasaules brīnums, bet patiesībā šis mākslas veids ir radies jau senajā Romā, kad cilvēki gribēja nodot publiskas ziņas, vai nu baumas, vai politiskus ziņojumus viņi tos rakstīja uz ēku sienām un kas tāds notika vairāk nekā 2000 gadus atpakaļ. Un ko gan citu viņi darīs? Nodos viens otram e-pastus? . Bet romieši nebija vienīgie, kas izmantoja šādu ziņojumu stilu.

Senie vikingi un grieķi ļoti bieži izmantoja grafiti kā komunikācijas līdzekli un kā sevis izpaušanu, protams kādreiz tas nebija balstīts uz krāsu flakoniem, bet gan vienkārši krāsots ar dabas dotām krāsām vai arī ar kādu parastu krāsu, kādreiz grafiti māksla nebija vien krāsu flakoni un māju sienas, par grafiti tika uzskatīts jebkāds zīmējums kurš bija veidots uz virsmas vienalga ar ko krāsots. Dažādi stili veidojās lai nonāktu līdz mūsu perioda flakonu darbiem, bet arī pirmie darbi ar flakoniem tika veidoti uz zīmējumu pamatnes un pat demonstrēti mākslas galerijās. Modernā tipa grafiti gan parādījās Filadelfijā ap 1960. gadu, un līdz septiņdesmitiem gadiem šis mākslas veids jau bija nonācis Ņujorkā, kur tas tika popularizēts. Šī māksla pārņēma Ņujorku un cilvēki sāka rakstīt savus vārdus ar flakoniem uz sienām, metro un pat takšiem.

Grafiti mākslinieku uzskatīšana par noziedzīgu aktu tika aizsākta jo pirmie grafiti veidi radās jo bandas tādā veidā apzīmēja savu teritoriju un ar flakoniem apzīmēja ēkas un visu, ko viņi uzskatīja par “savu”. Termins grafiti gan pirmoreiz tika izmantots Ņew York Times avīzē, kad kāds žurnālists nosauca tos par grafiti, nevis sienu rakstiem kā tie tika saukti iepriekš. Astoņdesmito gadu sākumā grafiti tika reģistrēts kā oficiāls mākslas stils un galerijas visapkārt Amerikai sāka iegādāties šos darbus, jo kas tāds iepriekš nebija redzēts. Jautājums vai grafiti mākslu uzskatīt par vandālismu vel joprojām ir aktīvs, jo kad šie grafiti zīmējumi bija pārņēmuši visas sabiedriskās iestādes, kaut kas bija jādara un ASV senators tajā laikā bija sacījis “jūsu māksla beidzas, kur mans īpašums sākas” un tā visus astoņdesmitos un deviņdesmitos gadus, šie mākslinieki tika tvarstīti un ķerti, sūtīti uz pāraudzināšanas iestādēm un pat mesti cietumos. Uzskati pamazām mainījās, jo citas valstis sāka atzīt grafiti kā pilsētas izdaiļošanu un likumīgi deva māksliniekiem atļauju to darīt.

Tomēr arī tajos laikos bija veiksmes stāsti, Žans Maikls Baskvats sāka ielu gleznošanu ar flakoniem agrīnajos septiņdesmitajos gados un kļuva par respektētu mākslinieku, pēc veseliem 10 gadiem nodarbojoties ar to. Kā arī Franču mākslinieks Bleks Le Rāts un Britu mākslinieks Banskis ir sasnieguši internacionālus panākumus ar saviem liel darbiem un izcilo radošumu, kā arī daži no Banska agrajiem darbiem tiek pārdoti pat par simt tūkstošiem eiro un citi sasniedzot pat vel vairāk. Bet tie nav vienīgi darbi, grafiti māksla uz svarīgām ēkām vai ornamentiem tagad pat maksā vairākus simtus tūkstošus eiro un lai arī cik neticami tas būtu, šajā nozarē var skaisti nopelnīt ar attiecīgu talantu. Grafiti būdami vairāk novērtēti mūsdienās ļauj arī būt daudz brīvākiem būt jaunās paaudzes māksliniekiem, kuri varbūt domā tikai sākt bet baidās nokļūt aiz restēm, dažādu mākslas projektu ietvaros tagad pat ir ieteicams apgūt šādu mākslas veidu un tālāk pat veidot savu nākotni ar grafiti. Cerēsim, ka grafiti turpinās augt kā savs žanrs un būs atļauts arī nākotnē un nenoniecināts sabiedrības priekšā!

Līkumainais ceļš lai nokļūtu par grafiti mākslinieku

Lai saprastu grafiti būtību ir jāsaprot, ka grafiti ir nelegāla rīcība un var jūs nogādāt nepatikšanās, bet formalitātes pie malas. Kas tad īsti ir nepieciešams, lai būtu grafiti mākslinieks? Tas nav pats vieglākais ceļš, bet apkopojot stāstus no grafiti māksliniekiem varu palīdzēt varbūt jums šo ceļu padarīt nedaudz vieglāku.

Sākums un pats stūrakmens grafiti mākslai ir vārds, vārds šajā nozarē ir kā jūsu brends, kā jūsu logo pēc kura jūs sevi parādāt un pārdodat sabiedrībai. Katram māksliniekam vienalga, vai tas būtu saistīts ar gleznošanu, vai flakonu mākslu, jūsu vārds ir jūsu paraksts pēc kā jūs atpazīs šajā mākslas pasaulē. Tas ir arī veids kā iepazīstināt ar sevi rajonā kurā jūs dzīvojat, sienas, vecas ēkas, utt. Protams, tas nav rekomendējams, bet ja tā ir jūsu izvēle, pats par to atbildat. Katrs esam gājuši caur savām ielām un domājuši, kas tie par idiotiskiem vārdiem uz sienām, kurus pat saprast nevar. Tātad nonākam pie punkta, ka izvēlēties vārdu ir svarīgi un tādu kurš ir atmiņā paliekošs un kurš apraksta jūs kā mākslinieku. Vislabāk ir izvairīties no sava vārda iniciāļu lietošanas gadījumā, ja policija sāks meklēt kurš šos bojājumus ir nodarījis. Vislabākajā gadījumā 3 līdz 6 burti un jūs esat gatavs iekarot savu teritoriju. Ir teiciens atkārtošana ir zināšanu māte, tātad vislabāk ir aprakstīt savu izvēlēto vārdu uz lapas vairākas reizes un perfekti apgūt tā rakstīšanas stilu.

Nākamais ir jūsu apzīmējums, jūsu uzpūstais grafiti simbols, kaut kas, kas pārējiem grafiti māksliniekiem liek saķert galvas ieraugot jūsu, galvenais tāpat kā citās industrijās ir oriģinalitāte. Bet nekas nesākas perfekti līdz ar to ir jāsāk kaut kur, pamestas ēkas un bloki ir vislabākās vietas kur praktizēties līdz varat pāriet uz ko nopietnāku. Svarīgas lietas ko iegādāties topošam grafiti māksliniekam ir sketču grāmata, šeit jūs varat turēt savus zīmējumus un prototipus, lai vēlāk tos varētu izmantot kur citur. Nākamā lieta ir parasts flomāsters ar ko šajā grāmatā zīmēt savus zīmējumus un tādā veidā simulēt īsto situāciju un atveidot jūsu attēlus sākumā uz papīra ko uzsvēru arī iepriekš. Tālāk krāsu elpošanai paredzēta maska, kas neļaus jums saindēties ar flakonu lietošanu, jo visbīstamāk būs attapties slimnīcā ar elpceļu bojājumiem un ar policijas soda kvīti uz blakus plaukta. Tātad drošība ir svarīgāka un šī maska ir nepieciešama jebkuram grafiti pūtējam. Ejot tālāk pārejot no marķieriem uz krāsu flakoniem, tehnika ko ir vērts apgūt ir saucamie burbuļu burti, gan jau esat redzējuši uz māju sienām milzīgi burti, kas izskatās pēc animāciju tekstiem un burbuļiem, šī tehnika jums palīdzēs attīstīties un veidot savu nišu, kā arī ar laiku veidot dažādus jaunus stilus utt.

Varam noprast, ka šis nav pats vieglākais ceļš karjerā ko izvēlēties, bet šis ir tikai īss apraksts un ieskats, kas jūs vai kādu jums zināmu cilvēku sagaidītu ja viņi vēlētos tvarstīt šādu nākotnes darbu. Šis darbs nemaksā ar naudu, šis darbs maksā ar respektu un ar grūtiem dzīves lēmumiem, lai gan ja izvēlaties kaut ko modernāku un pievērsties drošajai grafiti pusei un krāsot un veidot mākslas darbus par naudu tad šis bizness var jums atnest daudz naudas.

Grafiti pasaule un kā sievietes tajā izdzīvoja

Pirms saķeram galvu un domājam: “Kā izdzīvo? Sievietes vairs tak nav mazāk novērtētas, lai viņas nespētu nodarboties arī ar grafiti?” Tā tas ir šobrīd, bet kādreiz 40 gadus atpakaļ sievietes vel joprojām cīnījās par savām tiesībām un centās izcīnīt sev vietu daudzās vīriešu orientētās pasaules vietās. Un ar grafiti nozari un darbību ir tieši tā pat. Nav gluži tā, ka tikai vīrieši aizsāka grafiti kustību, jaunas meitenes un sievietes piedalījās pirmo darbu tapšanā arī ,tikai tas mazāk ir pieminēts līdz ar to mazliet uzmanības ir arī tam jāpievērš, jo tas bija svarīgs notikums. Grafiti jomā viņu bija maz jau no agriem laikiem, jo sievišķīgumam grafiti pasaulē tajos laikos īsti vietas nebija. Arī ir pieņēmums, ka tikai vīrieši var būt veiksmīgi grafiti mākslinieki, bet šis pieņēmums tika ļoti ātri apstrīdēts no daudzām dāmām, kuras ieguldīja gandrīz visus septiņdesmitos gadus izcīnot savu vietu.

Aerosolu un flakonu pasaulē sievietēm bija diezgan daudzi šķēršļi, kuri nebija tik svarīgi vīrietim māksliniekam. Padomāsim, kur parasti tiek veidoti grafiti? Un atbilde, protams, būs bīstamas sānieliņas, un vispārīgi bīstamas vietas, līdz ar to sievietēm ir papildus bīstamības faktors darbojoties ar grafiti. Kā jau daudzos vīriešu dominētos sektoros arī attieksme pret sievietēm māksliniecēm bija nepieņemama, daudz dažādi sociālie uzbrukumi, apvainojumi un iemeslu meklēšana kādēļ viņa nebūtu spējusi to izdarīt pati. Pirmais īstais “izsitiens” sekoja septiņdesmito gadu sākumā, kad sievietes pievērsa uzmanību arī saviem darbiem, sieviešu grafiti darboņu skaits auga un šīs sievietes neskatoties ne uz ko darbojās gan metro stacijās, gan parkos, gan uz tiltiem tieši tāpat kā to darīja viņu vīriešu kolēģi. Savukārt no septiņdesmito gadu vidus, gribētāju skaits sieviešu rindās tikai pastiprinājās radot daudzas jaunas grafiti mākslinieces un drastiski palielinot viņu skaitu īpaši ap un iekš Ņujorkas. Nonākam beidzot līdz astoņdesmitajiem gadiem, hip hop kultūra sāka augt, tātad grafiti tika pievērstas jaunas acis un daudzas sievietes uzņēmās šos riskus un bija pat ļoti veiksmīgas, bet diemžēl ne tālāk par Ņūjorku, jo grafiti izplatījās tālāk tikai astoņdesmito gadu beigās līdz ar hip hopa veiksmi mēdijos kā MTV, kas kādreiz pulcēja ļoti lielu skatītāju skaitu.

Visbeidzot nonākam pie pēdējā posma, laiks starp deviņdesmitajiem gadiem un mūsdienām. Daudziem varbūt 20 gadi liekas daudz, citam varbūt maz, bet tas ir liels laika posms jebkurā gadījumā. Nomainoties paaudzēm arī sieviešu rindās, kuras nodarbojās ar grafiti, sievietes arī bija galvenais iemesls daudzu jaunu tehniku izveidei, kā “Roller letters, burners, utt.” Nonākot atpakaļ līdz mūsdienām varam teikt, ka sieviešu grafiti mākslinieču stereotips ir pilnībā miris, jo viņu ir daudz un viņas arī nebaidās sevi demonstrēt, izrādot savus darbus internetā un dažādās galerijās. Tātad visticamāk pats galvenais posms sieviešu grafiti mākslas attīstībā bija astoņdesmito gadu beigas, kad grafiti vispārīgi izplatījās tālāk par Ņujorku un ari tālāk no ASV. Arī šobrīd populārākās Eiropas darbojošās valstīs šajā jomā ir Zviedrija, Nīderlande un Anglija, kur sieviešu skaits kuras izvēlas šādu hobiju vai citām pat karjeru ir pamatīgi audzis. Reāli varam tikai priecāties par faktu, ka standarti tiek mainīti un stereotipi izmirst, jo vispārīgi mēs visi esam tikai ieguvēji no jaunas mākslas neskatoties uz dzimumu, vecumu vai ko citu.

Grafiti paraksti jeb tagi un to izcelsme tad un tagad

Grafiti paraksti, jeb tagi, metode kā rakstīt savu vārdu ar krāsu flakonu palīdzību vai arī ar marķieri ir viens no visvairāk nesaprastajiem veidiem kā veidot sava veida izcelšanos grafiti vidū. Lai gan ir daudz advancētāki veidi kā veidot zīmējumus, tā visa pamatā ir vārds. Zināms, ka grafiti ir aizsācies ar vārdu un tā visa pamatā ir pēc iespējas mākslinieciskāk izveidot sava vārda atveidojumu, to arī saucot par parakstu. Ērā, kad ielu māksla un grafiti ir daudz vairāk pieejama un pieņemtāka cilvēku vidū, parakstu veidošanai gan nav tik daudz sekotāju pulki, jo tie vienmēr ir bijuši piesaistīti bandu dzīvei un vandālismam. Arī no iekšēja skatupunkta par vērtīgiem tikai tiek uzskatīti tie grafiti kuri attēlo kādu ainavu, mākslas darbu vai zīmējumu. Paraksti jeb tagošana ir daudz mazāk pieminēts aspekts grafiti nozarē, kaut gan visi esam redzējuši burbuļu burtus un visus pārējos vārdu atveidojumus, kuri aizsāka to visu. Bet kādēļ cilvēki ienīst šos parakstus un par tiem tikai izsakās ar kaut ko negatīvu? Kas tad īsti ir mainījies kopš astoņdesmitiem gadiem, kad tagošana bija top prioritāte uz ielām, vai tiešām ir tā ka mākslinieki no tā neko nevar iegūt? Vairāk jautājumu nekā atbildes, bet arī pēc tik daudziem gadiem tagošana vēljoprojām dod dažādas jaunas iespējas. Tagošana tad un arī tagad ir spēcīgs veids kā iegūt respektu no saviem vienaudžiem, protams tas nav nekas drošs kā piedalīties sacīkstēs vai spēlēt mūzikas grupā, bet tomēr tas nodrošinās jums vietu vismaz savā rajonā.

Pirms vairāk kā 20 gadiem grafiti pat tika uzskatīts par tūrisma objektu īpaši Ņujorkā un Austrālijā, un tas sevī arī iekļāva tagus un cita veida parakstus. Fotogrāfi tos iekļāva tūrisma objektu grāmatās un grafiti kultūra attīstījās, bet attieksme ir pārvirzījusies ļoti daudz kopš tiem laikiem. Kad grafiti pamazām atbrīvojās no savas bēdīgi zināmās vandālisma reputācijas, cilvēki arī sāka vairāk novērtēt grafiti mākslu kā mākslu nevis kā niecīgus ēku ķēpājumus, bet tagiem un parakstiem vel joprojām ir sociālā stigma, lai gan arī ir pagājuši vairāk nekā 20 līdz 30 gadi. Citās valstīs vel joprojām grafiti māksla tiek uzskatīta kā tūrisma vērtīgs objekts, bet pret parakstiem un vārdiem atveidotiem mākslinieciskā aspektā neviens nepievērš uzmanību. Kāda Austrālijas policiste reiz teikusi “Vienalga vai tā būtu ielas māksla, vai kāds vārds uz sienas tāpat vainīgie tiks sodīti”. Tā diemžēl gan nenotiek, jo ielu mākslinieki ienes daudz naudas valsts tūrisma kontā, kamēr parakstu atveidotāji ar savu stilu tiek noniecināti un aizturēti katru reizi kad tiek pieķerti.

Vislielākā problēma attiecībā uz tagiem ir, kur tad tos īsti veidot ja viss ir aizliegts, senākos laikos tie bija metro, tramvaji un citi transporta līdzekļi. Tagi būtu jāuztver kā reklāma, jo tiem tāpat kā reklāmām izvietotiem uz autobusiem un citiem transporta līdzekļiem ir savs iespaids sabiedrības vidū, un arī šie mākslinieki cenšas atstāt iespaidu savā veidā un izveidojot savu reklāmu, bet kādēļ to darīt uz metro un tramvajiem? Cilvēki apgrozās ap tiem visu laiku, tas ir vieglākais veids kā pievērst uzmanību no visvairāk cilvēkiem vienlaicīgi. Alternatīvu var arī atrast šeit, jo kādēļ ļaut garlaicīgām reklāmām sabojāt šos tramvajus, ja grafiti mākslinieki var tos izdekorēt vel vairāk un tajā pašā laikā pievērst uzmanību minoritātes viedoklim un likt padomāt kamēr izmantojam šos transportus, reklāmas ir maksas pakalpojums, tad kādēļ neizmantot kaut ko tādu kas ir bezmaksas un atspoguļo citu sabiedrības pusi kurai arī ir balss.