Cik valstij izmaksā grafiti noņemšana un grafiti radīti sterotipi?

Cik varētu maksāt grafiti izveidošana, pāris eiro, pāris desmiti? Cenu grafiti mākslai ir noteikt grūti, tomēr var noteikt cik daudz aptuveni izmaksā grafiti sabojātu ēku rekonstrukcija. Cena parasti atšķiras, bet šeit Latvijā tiek tērēti vairāki tūkstoši vandalizētu ēku bojājumu rekonstrukcijai, lai gan grafiti tieši nav minēts vārds vārdā, tas arī ir iekļauts šajā sarakstā.

Pēc policijas sacītā, cilvēki neuztver grafiti bojājumus nopietni līdz ar to cilvēki neziņo policijai par to rašanos un valsts tiek nostādīta pozīcijā, kad tiem ir jāaprēķina konkrēti zaudējumi, bet tos ir grūti aprēķināt, ja nezin problēmu skaitu. Nav uzskaitītu problēmu, nav pietiekami līdzekļu to risināšanai, valsts budžets diemžēl nesastāv tikai no medicīnas, izglītības un drošības, šajā budžetā arī ir iekļautas rekonstrukcijas programmas attiecībā uz vandalizētiem bojājumiem, īpaši ja tas attiecas uz Rīgas centru. No konkrētā budžeta grūti izspriest kurus rajonus tīrīt un kurus atstāt novārtā, un protams tūristu objekti un citi peļņu nesoši objekti tiks sakopti pirmie atstājot visus itkā mazapdzīvotos rajonus vai dzīvojamos rajonus satraipītus un pa briesmīgā izskatā.

Bet vai, cilvēkiem vajadzētu uztraukties redzot savā apvidū šādu zīmējumu palielināšanos, valsts datu izpēte argumentē, ka jā tā varētu būt masīva problēma. Sākot ar to, ka daudzi ar grafiti apkrāsoti rajoni parasti reprezentē zemo dzīves līmeni kā arī zemo cilvēku drošību šajos rajonos. Grafiti, lai gan sākumā nenozīmīgs faktors, ir viens no redzamākajiem noziedzības formas aktiem sabiedrībā, vai konkrētā rajonā, īpaši uzsverot to, ka šajā rajonā jauniešu sociālās īpašības tiek degradētas. No biznesa aspekta grafiti var radīt problēmas kādam rajonam un likt tam izskatīties “neauglīgam” biznesa radīšanai un tādā veidā pazaudēt lielas naudas summas, gan valstij, gan biznesiem tajā skaitā veikaliem, kas atrodas uz konkrētā apvidus. Vairāk citās valstīs, bet grafiti ļoti bieži signalizē bandu rašanos un vēlāk var radīt nopietnākas kriminālās problēmas visiem tur esošajiem iedzīvotājiem.

Diemžēl mūsdienās grafiti ir sabojāts un aptraipīts produkts, uzreiz tiekot salīdzināts ar kriminālām aprindām tas uzreiz norāda standartu, ja neesi noziedznieks tad grafiti nav domāts tev un tā nevajadzētu būt. Grafiti vienalga vai krāsu vai marķiera princips ir jāsaprot kā mākslas veids, ziņas un policijas apskati fokusē tikai uz negatīvo satraucot cilvēkus un tas ir galīgi nevietā. Grafiti ir māksla un ja šāda attieksme tiktu sagaidīta no medijiem tad arī sabiedrības uzskats būtu varbūt savādāks. Tipisks ziņu virsraksts “Grafiti dēļ sabojāts tramvajs” vai “Grafiti bandas izdemolē īpašumu”, realitāte kam šādam gan ir pavisam sulīgāka. Tikai tādēļ ka kāds ar marķieri apzīmē kādu īpašumu nepadara viņu par grafiti mākslinieku, bet ziņas katru demolētāju un vandāli pataisa par grafiti darboni. Vietējais vidusmēra latvietis neko nesaprotot no šādas tēmas uzreiz padomā, ka visi grafiti mākslinieki ir šausmīgi, ļauni, īpašuma demolētāji, lai gan ir grafiti divas darbības puses labā biznesa puse un ne tik labā bandu mentalitātes puse.

Valsts nesaprot kā tikt ar šiem vandāļiem galā, jo viņi ir pazaudējuši pašu īsto motīvu, padarot grafiti grupas par “neandertāļiem” kas nevis veido mākslu bet apzīmē mūsu ēkas. Tātad svarīgākais ir nevis cik daudz naudas tiek tērētas grafiti noņemšanai, bet cik naudas ir ieguldītas grafiti mākslinieku attīstībai? Un es varu noprast, ka jau zināt atbildi uz šo retorisko jautājumu.

Baltijā lielākais grafiti

Baltijā lielākais grafiti, kā izrādās, ir atrodams nekur citur kā mūsu pašu galvaspilsētā Rīgā. Divus gadus atpakaļ, 2014. gada vasarā un gandrīz pašā Rīgas centrā nepilnu mēnesi tapa Baltijā lielākais grafiti gleznojums. Autori šo darbu nodēvēja par “Saule. Pērkons. Daugava / låna pengar“. Šo lielformāta darbu paveica ne tikai Latvijā, bet nu jau arī pasaulē pazīstami latviešu grafiti mākslinieki – Rudens Stencil (īstajā vārdā – Dainis Rudens) un Kiwie. Šis darbs tapa ar patriotisku noskaņu un par godu Latvijas kārtējai dzimšanas dienai. Grandiozais grafiti «Saule. Pērkons. Daugava» attēlo tāda paša nosaukuma dziesmu, tas ir kā simbols komponista Mārtiņa Brauna skaņdarbam ar izcilā latviešu rakstnieka Raiņa poēmas vārdiem. Vizuāli par grafiti iedvesmu kalpojuma kāds 1938. gadā izdotais Dziesmu un deju svētku plakāts. Grafiti apvieno seno latvju vēsturi ar mūsdienīgo pilsētvides mākslas izpausmi, liekot ikvienam garāmgājējam piedomāt pie mūžīgām tautas vērtībām. Grafiti arī šodien vēl joprojām ir brīvi pieejams ikvienam apskatei, tas atrodas Rīgā, Tallinas ielā 46 (posmā starp Čaka ielu un Barona ielu, smslån med betalningsanmärkning).

Stāstā par šī darba ideju viens no diviem māksliniekiem – Kiwie, min, ka pieminētā, grandiozā sienas glezna ir kā dāvana Latvijai un visiem tās iedzīvotājiem, it īpaši rīdziniekiem. Kopā ar Rudens Stencil izvēlējušies uz mirkli atlikt ierasto un katra individuālo grafiti stilu malā un radīt kaut ko, kas spētu Rīgas un visas Latvijas iedzīvotājiem atgādināt par Latvijas vēsturi un latvieša kultūras vērtībām. Mākslinieks aicina arī citus iedzīvotājus daļu savas enerģijas devas novirzīt tieši kopējā valsts kultūras celšanā, aizmirstot par ik vakara aizmiršanos televizora ekrānā.

Savukārt, otrs projekta mākslinieks Rudens Stencil savos izteikumos uzsver, ka nenoliedzami grafiti zīmējuma pašmērķis ir attaisnojis visas viņa cerības un smago darbu. Patīkami, ka šis projekts liek cilvēkiem uz ielas apstāties, ar apbrīnu aplūkot zīmējumu un pie sevis dziļi padomāt par to, kas esam un no kurienes nākam. Šī darba tapšana palīdzējusi māksliniekam pašam apzināties sevi, iekšējo spēku un neizmērojamo lepnumu par savu latvisko izcelsmi. Šādā Izceļot grafiti kā mākslas veidu Rudens Stencils ir vēlējies tādā veidā iedvesmot apkārtējos cilvēkus uz cēlu rīcību, kas kopumā dotu svarīgu pienesumu gan katram individuāli, gan arī visai latviešu tautai kopumā. Mākslinieks uzsver, ka mūsu tēvu senči ir zinājuši, ka lepnas valsts statuss ir jānopelna smagā darbā, kā arī tas ir jāaizstāv no ārējo faktoriem un draudiem.

Runājot par pašu mājas sienu, uz kuras tapis monumentālais lielformāta grafiti gleznojums, ir jāmin, ka tā kopumā ir 22 metrus augsta un 35 metrus plata. Viss zīmējums aptver 800 kvadrātmetrus šīs ēkas. Ievērojams ir fakts, ka šī mākslas darba izveide no māksliniekiem prasīja vairāk nekā 19 dienas darba, strādāts tika katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ne bez pamata viss zīmējuma tapšanas process sasaucas ar pašu dziesmu – abi mākslinieki strādāja kā svelmainā saulē un karstumā, tā arī negaisā un pērkona laikā.

Interesanti ir arī fakti par grafiti zīmējuma koncepta izstrādi. Lai tas būtu maksimāli autentisks, tā izveidē tika piesaistīta zināmā latviešu literatūras zinātniece – Janīna Kursīte, kā arī mākslinieks un latviešu seno zīmju pazinējs Modris Tenisons. Abi eksperti sīku un smalki sekoja līdzi grafiti izstrādes procesā no tā pirmās dienas līdz pat pēdējai, kad mākslas darbs jau rotāja sienu. Palīdzēja arī diskusijas ar Andri Gaili, tā tika padziļinātāk izprasti dažādi ar tēmu saistītie vēstures fakti un laika posms, kas latviešiem saistās ar Raiņa poēmas “Daugava” tapšanas laiku. Vēl jāpiemin, ka pašu sienas krāsojumu papildus realizēt palīdzēja arī jaunais un daudzsološais mākslinieks Ēriks Caune. Šis nenoliedzami apjomīgais grafiti projekts tapa ciešā sadarbībā ar «Blank Canvas» (no angļu valodas – “melnās kanvas”), ielu mākslas pasākumu, ēkas saimnieka atļauju un piekrišanu, kā arī Rīga2014 atbalstu. Ēkas mākslas darba svinīgajā atklāšanā ar dziesmām piedalījās apvienotais koris diriģentes Airas Birziņas vadībā, tanī tika saaicināti dalībnieki no tādiem latviešu koriem kā “Soare”, “Balsis” un “Norise”.

Grafiti Latvijā

Grafiti ir lielpilsētu māksla un ātrāk vai vēlāk tas nokļūst līdz katras valsts galvaspilsētai. Piemēram, mūsu pašu Rīgā pirmie grafiti, kuri klasificējas šinī kategorijā, sāka parādīties astoņdesmito gadu otrajā pusē lån. Grafiti mākslas darbi tapa ļoti reti, bet tie bija ievērojami savos izmēros. Viens no pazīstamākajiem grafiti no astoņdesmitajiem gadiem tapa tā saucamajā Maskavas forštatē jeb precīzāk – Maskavas ielas sākuma tramvaju tunelī. Šis lielformāta grafiti ar pārtraukumiem laikā tika veidots un papildināts sākot ar 1987. gadu un turpinājās līdz pat 1994. gadam. Tā tapšanās piedalījās vairāki autori, kurus nu jau var saukt par Latvijas grafiti mākslas aizsācēji – Picasso, Krys (īstajā vārdā Vadims Meikšāns) un Malysh. Tematiski šis grafiti attēlo tādu kā brīdinājum ikvienam par neizbēgamās nāves tuvošanos. Žurka, kas smejas uz daļēji sagruvušas pilsētas ar krāsu aerosola baloniņu fonā, papildus tam svētā Jēzus tēls, kā atgādinājums par laiku, kas ikvienam no mums lēnām sāk iztecēt. Vietas izvēle šim konkrētajam grafiti bija tieši saistīta ar vajadzību piesaistīt pēc iespējas lielāku auditoriju, ikdienā caur tuneli kursējošais tramvajs šim mērķim noderēja ideāli. Paši pirmie darba zīmējuma fragmenti tapa tālajā 1987. gadā, pēc tam atsākās 1989. gadā un pēdējie papildinājumi tika pievienoti 1994. gadā. Lai arī tapuši īstā grafiti stilā un absolūti nelegāli, šie gleznojumi rotāja tramvaju tuneļa sienas teju desmit gadus no vietas. Mākslinieki dalās atmiņās par to, kā šī darba tapšanas laikā bieži satikuši cilvēkus turpat uz ielas, kuri bieži iesaistījušies sarunās. Uzzinājuši, ka mākslinieku šo grafiti veido paši par saviem līdzekļiem, kā arī riskē ar ieslodzījumu, viņi bieži tika uzskatīti par trakajiem. Vadims Meikšāns jeb Krys, kurš ir šī darba līdzautors, kādā Dānijā publicētā enciklopēdijā mākslai tika nodēvēts par vienu no grafiti virziena pamatlicējiem Padomju Savienības valstīs sms lån.

Graffiti 1985. gadā Latvijā ienāca līdz ar toreiz jauno un moderno hip-hop kultūras vilni. Tieši tāpat kā Amerikā, tam piemita visai specifisks mūzikas stils – hip-hop un reps, kopā ar jauniem deju un mākslas veidiem. Grafiti toreiz bija daļa no hip-hop. Protams, ne jau šinī gadā grafiti kā tāds pirmo reizi ienāca Latvijā, bet tas atzīmē pirmo grafiti censoņu uzrakstus uz sienām, atzīmes (“tagus”) uz dažādiem publiski pieejamiem objektiem un ēku sienām. Astoņdesmitie gadi bija laiks, kurā grafiti mākslas pārstāvji apsāka apzināties sevi kā daļu no plašākas kustības. Drosmīgi bija arī pirmie mēģinājumi grafiti rakstus un zīmējumus atveidot atbilstoši pasaulē pieņemtajām grafiti ielu mākslas prasībām.

Deviņdesmito gadu sākumā valstī valdīja ekonomiskā krīze un grafiti māksliniekiem lielākoties gluži vienkārši pietrūka līdzekļu, lai iegādātos krāsas. Šī ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc grafiti māksla tika radīta izmantojot praktiski visu, kas bija pa rokai – grīdas krāsu, flomāsteru tinti, tāfeles krītiņus un tamlīdzīgi.

Savukārt, par pēdējos desmit gados ievērojamākajiem un pilsētvidē redzamākajiem grafiti māksliniekiem kļuvuši šie puiši – Faro, Saki un Sene, Skunk, Tase un Kiwie. No šiem visiem rīdziniekiem visspilgtāk pamanāmais ir tieši Faro, viņa darbi ir tiešām lielā skaitā un atrodami visneiedomājamākajās vietās Rīgā. Aiz viņa pa pēdām popularitātē seko Saki un Sene, abi šie puiši bieži zīmē kopā. Viņu veidotos uzrakstus un zīmētās dažādu tipu cilvēku galvas Rīgā var sastapt praktiski visur. Protams, grafiti tapuši arī citās Latvijas pilsētās.