Grafiti: māksla vai vandālisms?

Liels, spilgts uzraksts uz sienas – tā ir māksla, aktuāls street art vai vienkārši vandālisms? Bet zīmējums ar melnu flomasteru, sasists stikls un salauzts sols?

Kad redzi saliektas kāpņu margas un sagrieztus solus sabiedriskajā transportā, tad runāt par ielu mākslu, mute neveras vaļā. Tādi skati, izraisa vienbalsīgu nosodījumu un neko vairāk. Bet kas ir vandālisms, kur slēpjas tā iemesli, kas par cilvēkiem aiz tā slēpjas un ko viņi grib mums pavēstīt? Vienprātības šajā jautājumā nav. Vandālisms nav juridisks termins, bet gan sarunvalodas izteiciens ar ļoti neskaidru nozīmi. Zem vārda vandālisms slēpjas ļaunprātīga sveša īpašuma bojāšana, turklāt, vaininiekam, no tā nav nekāda labuma. Vācieši, vandālismu, bieži vien sauc par aklu, jo redz tajā aklu dusmu izpausmi. Un katrā ziņā šie jaunieši kas nodarbojas ar Grafiti enstrādā un nepelna naudu, bet mēģina dzīvot uz kredītiem ( gan ātrajiem gan patēriņa, kas Spānijā ir créditos rápido – kreditos247.es) un tas nebūt nav labi no neviena puses, jo kredītiestādes nedabūs avu naudua tpakalj un sabiedrībai arī viss ši nepatīk.

Mūsdienās, ar vārdu vandālisms, tiek apzīmēts arī grafiti. Vēsturnieks, Maren Lorenz uzskata, ka tas var būt tāpēc, ka grafiti zīmējumi parasti ir ļoti spilgti un redzami jau pa gabalu. Citus postījumus, sabiedriskajās vietās, mēs tik ātri nepamanām. Sūdzības par vandālismu ir bieža parādība, katram gribas, šajā jautājumā kaut ko pateikt, bet zinātniska pētījuma, šai problēmai nav.

Risks un konkurence
Sociologs, Axel Philipps no Hanoveras universitātes, ir pētījis vienu no grafiti veidiem, bet konkrētāk, zīmējumus, kuri tiek zīmēti ar trafareta palīdzību. Tie var būt nevainīgi zirdziņi vai kaķīši, politiski, piemēram, ar zvaigzni un revolveru, vai nepolitiski attēli, kā arī lozungi. Bieži vien, tiek zīmēts arī saīsināts mākslinieka pseidonīms. Tādu grafiti izmērs, parasti, nav no lielajiem, neskatoties uz to, lai uzzīmētu daudzus no tiem, ir vajadzīgas izcilas mākslinieka spējas. Visā pasaulē labi pazīstamais Benksi, strādā tieši šajā žanrā. Axel Philipps apgalvo, ka grafiti ir pastāvīga sāncensība, kas notiek starp jaunajiem māksliniekiem. Viņi visi, ir viena “tusiņa”, kurā dominē tikai vīrieši, dalībnieki un viņi visi ir vērsti uz sāncensību un meistarību. Tāda zīmējuma jēga – izcelties pārējo grafiti “tusiņa” dalībnieku vidū.

To, ko uztraukušies pilsētas iedzīvotāji uzskata par acīm redzamu vandālismu, Axel Philipps, pirmām kārtām uzskata par māksliniecisko pašrealizēšanos. Pēc viņa domām, jaunajiem māksliniekiem nav citu iespēju, kur nodemonstrēt savas prasmes, tāpēc viņi izvēlas māju sienas, ceļa zīmes, utt. Kaut gan jāsaka, ka ir valstis, kurās ar likumu ir atļauts zīmēt grafiti uz māju sienām vai citās vietās.

“Pievērsiet man uzmanību”
Grafiti skaidri un gaiši saka: pievērsiet man uzmanību! Zīmējuma autors, grib izrauties no savas anonimitātes, kļūt atpazīstams un populārs. Bieži vien, viņi savos zīmējumos cenšas izteikt protestu, par pastāvošo pilsētas noformējumu. Daudzi no viņiem uzskata, ka tas varētu būt pavisam citādāks.

Inženieris Thomas Pahl, strādā uz Hamburgas estakādes dzelzceļa un negrib neko dzirdēt par grafiti. Viņš uzskata, ka mākslai tiek atvēlētas speciālas vietas un apzīmēt metro vagonus, jaunos māksliniekus, neviens aicinājis, tāpēc, tā nav nekāda māksla, bet tikai kaitniecība, kuras seku likvidēšana maksā ne mazu naudu. Ne vienā vien valstī, milzu līdzekļi tiek tērētu priekš tam, lai atbrīvotos no grafiti uzrakstiem un zīmējumiem.

Gadi iet, bet nekas nemainās, uz jautājumu, grafiti ir māksla vai vandālisms, viennozīmīgas atbildes nav.