Grafiti – mākslas veids vai huligānisms?

Jebkurš pilsētvidē dzīvojošais nenoliedzami ir ievērojis krāsainos, provokatīvos un nelegālos zīmējumus uz māju sienām un sētām, kas vienā vārdā tiek kvalificēti kā grafiti. Lai gan lielākā daļa iedzīvotāji vēl joprojām saredz grafiti kā traucēkli, šis mākslinieciskās izpausmes veids gūst arvien lielāku atzinību mākslas pasaulē – arī kā likumīgs mākslas veids. Par to, vai grafiti uzskatāms par mākslu vai par vandalismu, ir izskanējušas vairākas diskusijas un tās turpinās vēl joprojām. Ņemot vērā to, ka grafiti ir pazīstams jau kopš teju aizvēsturiskiem laikiem, debatēm par šo tēmu vajadzētu izbeigties, taču tā tas nav ne tuvu.

Lai vairāk izprastu grafiti, to varētu aprakstīt kā ielu mākslas paveidu, kas parasti ietver, tā saucamo, “ietagošanu” (no angļu vārda “tagging”, tulkojumā – iezīmēt, piezīmēt), grafiti autora parakstu, bet līdztekus tam tiek veidoti arī lielāki un sarežģītāki mākslas darbi uz pilsētvides sienām un sētām. No pašas pirmās grafiti pastāvēšanas dienas, tas tiek uzskatīts kā darbība ārpus likuma. Tādejādi mākslinieki uzņemas lielu risku radot savus autordarbus, kas reizēm beidzas ar minētās personas arestu. Būt “atkritējam”, ārpus likuma un vispārējas bailes tikt pieķertam un arestētam, ir tas adrenalīna dzinulis, ko daudzi mākslinieki uzskata par grafiti kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Par to, ka šīs mākslas veids mūsdienu pasaulē vairāk tiek uzskatīts par huligānismu, liecina noķertajiem grafiti māksliniekiem piespriestās apsūdzības un sodi par vandalismu, kas pēc definīcijas ir apzināta un bezjēdzīga citai personai, pilsētai, valstij piederošas kultūras un materiālo vērtību iznīcināšana vai tīša bojāšana. Bet vai māksla ir māksla tikai tad, ja tā ir legāla?

Palūkosimies uz šo jautājumu no cita skatu punkta. Piemēram, ja kāds apzīmējis tev piederošu mājas sienu, visticamāk, ka tu par to nebūsi pārāk laimīgs, jo īpaši, ja tas noticis bez tavas piekrišanas. Nevienam nav tiesību ko tādu darīt bez atļaujas, šinī gadījumā to var kvalificēt kā vandalismu. Bet vai to pašu varētu teikt gadījumā, ja grafiti mākslinieks būtu radījis patiešām aizraujošu grafiti zīmējumu uz citādi pamestas, garlaicīgas, nomācošas mājas sienas pilsētā? Varas iestādēm nenoliedzami būtu absolūti vienalga, vai šis ir Mikelandželo līmeņa zīmējums – ja tas ir ticis uzkrāsots uz kādam piederoša īpašuma bez īpašnieka piekrišanas, tas tiek uzskatīts par vandalisma aktu. Tātad, vai tas nozīmē, ka grafiti var būt māksla tikai tad, ja tā veikta likuma ietvaros? Vai uzgleznots uz audekla un izvietots, teiksim, Parīzes mākslas muzejos pie sienas, grafiti pēkšņi kļūtu par respektablu un iecienītu mākslas formu? Grafiti pēc būtības ir ielu māksla, tātad, lai tā spētu eksistēt šajā formā, to nevar izņemt no tai paredzētās vides.

Taču, ja grafiti mākslas galvenā problēma ir tikai tās atrašanās vietā, proti, uz ielām un sienām, tad kāpēc gan pilsētas varas vīri nav padomājuši par universālu risinājumu? Izmantot daudzsološos, jaunos māksliniekus pilsētvides izskaistināšanai kopīgiem spēkiem? Dažas pilsētas, piemēram, Stokholma Zviedrijā un Bruklinas apkaime ASV ir soli priekšā šāda risinājuma ieviešanā. Tam speciāli paredzētās vietās ir iespējams ieraudzīt pasaules ievērojamākos grafiti mākslas darbus, ko radījuši slavenākie grafiti mākslinieki. Uz šīm sienām savu mākslu ir aicināti izteikt visi gribētāji un entuziasti.

Mūžīgais jautājums par to, vai grafiti ir mākslas veids vai tomēr huligānisma akts, tā arī paliek neatbildēts. Iespējams, to varētu klasificēt kā gaumes jautājumu. Citi uzskata, ka grafiti ir māksla, kas izriet no vandalisma, bet tik un tā pilda mākslas darba funkcijas.