Grafiti paraksti jeb tagi un to izcelsme tad un tagad

Grafiti paraksti, jeb tagi, metode kā rakstīt savu vārdu ar krāsu flakonu palīdzību vai arī ar marķieri ir viens no visvairāk nesaprastajiem veidiem kā veidot sava veida izcelšanos grafiti vidū. Lai gan ir daudz advancētāki veidi kā veidot zīmējumus, tā visa pamatā ir vārds. Zināms, ka grafiti ir aizsācies ar vārdu un tā visa pamatā ir pēc iespējas mākslinieciskāk izveidot sava vārda atveidojumu, to arī saucot par parakstu. Ērā, kad ielu māksla un grafiti ir daudz vairāk pieejama un pieņemtāka cilvēku vidū, parakstu veidošanai gan nav tik daudz sekotāju pulki, jo tie vienmēr ir bijuši piesaistīti bandu dzīvei un vandālismam. Arī no iekšēja skatupunkta par vērtīgiem tikai tiek uzskatīti tie grafiti kuri attēlo kādu ainavu, mākslas darbu vai zīmējumu. Paraksti jeb tagošana ir daudz mazāk pieminēts aspekts grafiti nozarē, kaut gan visi esam redzējuši burbuļu burtus un visus pārējos vārdu atveidojumus, kuri aizsāka to visu. Bet kādēļ cilvēki ienīst šos parakstus un par tiem tikai izsakās ar kaut ko negatīvu? Kas tad īsti ir mainījies kopš astoņdesmitiem gadiem, kad tagošana bija top prioritāte uz ielām, vai tiešām ir tā ka mākslinieki no tā neko nevar iegūt? Vairāk jautājumu nekā atbildes, bet arī pēc tik daudziem gadiem tagošana vēljoprojām dod dažādas jaunas iespējas. Tagošana tad un arī tagad ir spēcīgs veids kā iegūt respektu no saviem vienaudžiem, protams tas nav nekas drošs kā piedalīties sacīkstēs vai spēlēt mūzikas grupā, bet tomēr tas nodrošinās jums vietu vismaz savā rajonā.

Pirms vairāk kā 20 gadiem grafiti pat tika uzskatīts par tūrisma objektu īpaši Ņujorkā un Austrālijā, un tas sevī arī iekļāva tagus un cita veida parakstus. Fotogrāfi tos iekļāva tūrisma objektu grāmatās un grafiti kultūra attīstījās, bet attieksme ir pārvirzījusies ļoti daudz kopš tiem laikiem. Kad grafiti pamazām atbrīvojās no savas bēdīgi zināmās vandālisma reputācijas, cilvēki arī sāka vairāk novērtēt grafiti mākslu kā mākslu nevis kā niecīgus ēku ķēpājumus, bet tagiem un parakstiem vel joprojām ir sociālā stigma, lai gan arī ir pagājuši vairāk nekā 20 līdz 30 gadi. Citās valstīs vel joprojām grafiti māksla tiek uzskatīta kā tūrisma vērtīgs objekts, bet pret parakstiem un vārdiem atveidotiem mākslinieciskā aspektā neviens nepievērš uzmanību. Kāda Austrālijas policiste reiz teikusi “Vienalga vai tā būtu ielas māksla, vai kāds vārds uz sienas tāpat vainīgie tiks sodīti”. Tā diemžēl gan nenotiek, jo ielu mākslinieki ienes daudz naudas valsts tūrisma kontā, kamēr parakstu atveidotāji ar savu stilu tiek noniecināti un aizturēti katru reizi kad tiek pieķerti.

Vislielākā problēma attiecībā uz tagiem ir, kur tad tos īsti veidot ja viss ir aizliegts, senākos laikos tie bija metro, tramvaji un citi transporta līdzekļi. Tagi būtu jāuztver kā reklāma, jo tiem tāpat kā reklāmām izvietotiem uz autobusiem un citiem transporta līdzekļiem ir savs iespaids sabiedrības vidū, un arī šie mākslinieki cenšas atstāt iespaidu savā veidā un izveidojot savu reklāmu, bet kādēļ to darīt uz metro un tramvajiem? Cilvēki apgrozās ap tiem visu laiku, tas ir vieglākais veids kā pievērst uzmanību no visvairāk cilvēkiem vienlaicīgi. Alternatīvu var arī atrast šeit, jo kādēļ ļaut garlaicīgām reklāmām sabojāt šos tramvajus, ja grafiti mākslinieki var tos izdekorēt vel vairāk un tajā pašā laikā pievērst uzmanību minoritātes viedoklim un likt padomāt kamēr izmantojam šos transportus, reklāmas ir maksas pakalpojums, tad kādēļ neizmantot kaut ko tādu kas ir bezmaksas un atspoguļo citu sabiedrības pusi kurai arī ir balss.