Grafiti pasaule un kā sievietes tajā izdzīvoja

Pirms saķeram galvu un domājam: “Kā izdzīvo? Sievietes vairs tak nav mazāk novērtētas, lai viņas nespētu nodarboties arī ar grafiti?” Tā tas ir šobrīd, bet kādreiz 40 gadus atpakaļ sievietes vel joprojām cīnījās par savām tiesībām un centās izcīnīt sev vietu daudzās vīriešu orientētās pasaules vietās. Un ar grafiti nozari un darbību ir tieši tā pat. Nav gluži tā, ka tikai vīrieši aizsāka grafiti kustību, jaunas meitenes un sievietes piedalījās pirmo darbu tapšanā arī ,tikai tas mazāk ir pieminēts līdz ar to mazliet uzmanības ir arī tam jāpievērš, jo tas bija svarīgs notikums. Grafiti jomā viņu bija maz jau no agriem laikiem, jo sievišķīgumam grafiti pasaulē tajos laikos īsti vietas nebija. Arī ir pieņēmums, ka tikai vīrieši var būt veiksmīgi grafiti mākslinieki, bet šis pieņēmums tika ļoti ātri apstrīdēts no daudzām dāmām, kuras ieguldīja gandrīz visus septiņdesmitos gadus izcīnot savu vietu.

Aerosolu un flakonu pasaulē sievietēm bija diezgan daudzi šķēršļi, kuri nebija tik svarīgi vīrietim māksliniekam. Padomāsim, kur parasti tiek veidoti grafiti? Un atbilde, protams, būs bīstamas sānieliņas, un vispārīgi bīstamas vietas, līdz ar to sievietēm ir papildus bīstamības faktors darbojoties ar grafiti. Kā jau daudzos vīriešu dominētos sektoros arī attieksme pret sievietēm māksliniecēm bija nepieņemama, daudz dažādi sociālie uzbrukumi, apvainojumi un iemeslu meklēšana kādēļ viņa nebūtu spējusi to izdarīt pati. Pirmais īstais “izsitiens” sekoja septiņdesmito gadu sākumā, kad sievietes pievērsa uzmanību arī saviem darbiem, sieviešu grafiti darboņu skaits auga un šīs sievietes neskatoties ne uz ko darbojās gan metro stacijās, gan parkos, gan uz tiltiem tieši tāpat kā to darīja viņu vīriešu kolēģi. Savukārt no septiņdesmito gadu vidus, gribētāju skaits sieviešu rindās tikai pastiprinājās radot daudzas jaunas grafiti mākslinieces un drastiski palielinot viņu skaitu īpaši ap un iekš Ņujorkas. Nonākam beidzot līdz astoņdesmitajiem gadiem, hip hop kultūra sāka augt, tātad grafiti tika pievērstas jaunas acis un daudzas sievietes uzņēmās šos riskus un bija pat ļoti veiksmīgas, bet diemžēl ne tālāk par Ņūjorku, jo grafiti izplatījās tālāk tikai astoņdesmito gadu beigās līdz ar hip hopa veiksmi mēdijos kā MTV, kas kādreiz pulcēja ļoti lielu skatītāju skaitu.

Visbeidzot nonākam pie pēdējā posma, laiks starp deviņdesmitajiem gadiem un mūsdienām. Daudziem varbūt 20 gadi liekas daudz, citam varbūt maz, bet tas ir liels laika posms jebkurā gadījumā. Nomainoties paaudzēm arī sieviešu rindās, kuras nodarbojās ar grafiti, sievietes arī bija galvenais iemesls daudzu jaunu tehniku izveidei, kā “Roller letters, burners, utt.” Nonākot atpakaļ līdz mūsdienām varam teikt, ka sieviešu grafiti mākslinieču stereotips ir pilnībā miris, jo viņu ir daudz un viņas arī nebaidās sevi demonstrēt, izrādot savus darbus internetā un dažādās galerijās. Tātad visticamāk pats galvenais posms sieviešu grafiti mākslas attīstībā bija astoņdesmito gadu beigas, kad grafiti vispārīgi izplatījās tālāk par Ņujorku un ari tālāk no ASV. Arī šobrīd populārākās Eiropas darbojošās valstīs šajā jomā ir Zviedrija, Nīderlande un Anglija, kur sieviešu skaits kuras izvēlas šādu hobiju vai citām pat karjeru ir pamatīgi audzis. Reāli varam tikai priecāties par faktu, ka standarti tiek mainīti un stereotipi izmirst, jo vispārīgi mēs visi esam tikai ieguvēji no jaunas mākslas neskatoties uz dzimumu, vecumu vai ko citu.