Grafiti – plusi un mīnusi

Bieži vien, uz māju fasādēm, lielām vai mazām celtnēm un konstrukcijām, cilvēki redz dažāda veida zīmējumus un uzrakstus – grafiti. Daļa, tādu zīmējumu izsauc atklātu nepatiku un izskatās nevietā – izkropļo ēkas ārējo izskatu, bet otra daļa – atrodas kādā no mūsdienīgās mākslas izstādēm. Ar tādu parādību, laikam ir saskārušas daudzas jo daudzas pilsētas, ja ne pat visas, daudzi ciemati, utt. Par šo plašāk iespējams izlasīt penge247.dk.

Neķītrie uzraksti izkropļo pilsētu
Nesankcionētu uzraksti periodiski parādās pilsētu ielās. Visvairāk no tiem cieš māju fasādes un pieturas, kaut gan arī citi objekti netiek saudzēti. Ejot pa ielām, mēs redzam apzīmētas gan māju sienas, gan durvis, autogrāfi, bieži vien tiek atstāti soliņiem, bērnu laukumiem, veikaliem, utt. Šo sarakstu var turpināt un turpināt. Droši vien, ja jums pajautātu, jūs arī varētu nosaukt ne vienu vietu vien, kur esat redzējis zīmējumus vai uzrakstus.

Vai tas ir huligānisms?
Sveša īpašuma bojāšana, droši vien ir saistīta, ar kaut kādiem dziļākiem dvēseles pārdzīvojumiem, jo tas nav normāli, ka cilvēku nepriecē skaista un sakopta pilsēta, ka viņam, kā dzīvniekam, instinktu vadītam, vajag “iezīmēt” teritoriju…Ir grūti sameklēt citus vārdus, lai to noraksturotu. Cilvēkiem, kas zīmē šos zīmējumus, nav saprašanas, ka kādam, viņu “mākslas darbi” būs jālikvidē, turklāt, jāiztērē samērā lielas naudas summas, lai no tiem atbrīvotos. Tā ir sava veida atbrīvošanās no liekās enerģijas, kuru, daudz labāk būtu ievirzīt pozitīvā gultnē.

Vairāku dienu garumā, es varēju vērot vienu ainu, pārdevēja, ar apskaužamu pacietību, vairāku dienu garumā, uz veikala sienas aizkrāsoja kaut kādus uzrakstus. Vienreiz, ejot garām veikalam, es pamanīju, aptuveni divpadsmit gadus vecu zēnu, kas ar marķiera palīdzību, kaut ko zīmēja uz sienas. Pamanījis mani, zēns ātri aizskrēja projām, bet man tik ļoti viņam gribējās uzdot vienu jautājumu; “Kāpēc?”. Varbūt tāpēc, ka viņam bērnība, vecāki nepirka pietiekami daudz zīmēšanas albumu un zīmuļu?

Ja runājam par grafiti zīmētājiem, tad ir jāsaka, ka viņi neko nesaudzē. Apzīmētas, kā jau minējām, tiek gan māju fasādes, gan kāpņu telpas, gan liftu kabīnes…reizēm, par viņu padarīto var tikai šausmināties. Piemēram, kā var galīgi jaunu lifta kabīni, apzīmēt ar melnu krāsu, turklāt, darīt to vairākas dienas pēc kārtas…vai šie cilvēki savu mājas un istabas sienas arī ir tieši tāpat apzīmējuši?

Komunālajiem dienestiem, periodiski vajag cīnīties ar nesankcionētajiem uzrakstiem uz māju sienām. Māju sienas viņiem nākas krāsot, bet uzrakstus uz ceļa zīmēm – nomazgāt. Lai atbrīvotos no šiem uzrakstiem un savestu pilsētu kārtībā, katru gadu tiek tērēts ne mazums finansiālo līdzekļu. Kādreiz grafiti ir uzzīmēti ļoti augstu un lai no tiem atbrīvotos, vajag tērēt laiku – vest kāpnes, aicināt cilvēkus, kuriem ir darāmi pavisam citi darbi.

Alternatīva
Daudzās pilsētās, grafiti cenšas legalizēt, lai izbeigtu māju fasāžu bojāšanu. Viens no piemēriem ir Dānija jeb Denmark. Piemēram, tagad ir iespējams piedalīties grafiti konkursā. Tādiem konkursiem, tiek atvēlēti pat laukumi, kuros jaunie mākslinieki var izpaust savas ieceres.

Daudzi grafiti, tiek pieskaitīti pie pilsētas ievērojamākajām vietām un tūristi, labprāt fotografējas uz to fona.

Interesanti fakti par grafiti

  • Grafiti ir ieskrāpēti vai uzzīmēti zīmējumi uz māju sienām, žogiem, pazemes ejās, utt.
  • Uzraksti uz māju sienām jau ir zināmi vairāk par trīsdesmit tūkstošiem gadu.
  • Alu zīmējumi, kas vēsta par tā laika dzīvi – vēsturiskie grafiti.
  • Antīkais grafiti ir saglabājies Turcijā, Ēģiptē un Itālijā.
  • Jau tajos, senajos laikos, tika radīta pirmā grafiti karikatūra par ļauno ierēdni.
  • Cilvēki senatnē, tieši tāpat, kā mūsdienās, ļoti mīlēja atstāt uz alu sienām savus uzrakstus.
  • Kijevā, Svētās Sofijas baznīcā, sienas ir aprakstījuši gan dievbijīgi cilvēki, gan jokdari, gan autogrāfu cienītāji.
  • Daudziem grafiti ir dokumentāla vērtība.
  • Pat lielie mākslinieki, piemēram Rafaels un Mikelandželo, atstāja savus parakstus.
  • Savus grafiti ir atstājuši arī Napoleona karavīri, kā arī itāļu karavīri.
  • Savus grafiti ir atstājis arī dzejnieks Bairons (prestamos por internet).
  • Uz reihstāga sienam mēs varam redzēt padomju karavīru atstātos grafiti.
  • Mūsdienās, grafiti ir izmainījies – uz sienām vai uz citiem objektiem, tas tiek zīmēts ar krāsu aerosolu palīdzību.
  • No bijušajām Padomju Savienības valstīm, grafiti pirmo reizi parādījās Latvija un Maskavā. Ar laiku grafiti sāka kļūt aizvien populārāks – arvien vairāk jauniešu sāk aizrauties ar šo jauno mākslas veidu, kas viņiem ir pieejams.
  • Grafiti festivāli notiek Latvijā, Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā un daudzās citās valstīs.
  • Transporta grafiti tagad tiek uztverts kā pilnīgi pieņemams pilsētas dizaina elements.
  • Ielu grafiti, bieži vien ir ļoti aizrautīgs un atspoguļo to jauniešu uzskatus, kas nav vienisprātis ar valsts oficiālo nostāju.
  • Ielu grafiti var būt arī neitrāls un par vienīgo tā funkciju var kļūt vēlme padarīt jautrāku un izteiksmīgāku kādu no pilsētas ainavām.
  • Zīmētāji – raiteri, savos darbos izmanto aizsargkrāsas un izpūšamās aerosolu krāsas.
  • Grafiti tiek uzskatīts par hip-hopa (“prāta darbības”) kultūras daļu, kas protestē pret oficiālās varas meliem un divkosību, kā arī pret cietsirdību mūsu dzīvē.
  • Mūsdienīgā grafiti kustība sākās 20 gadsimta sākumā.
  • Pirmie uzraksti un zīmējumi rotāja pazemes pārejas un vilcienu vagonus.
  • Tad, lielākajās pilsētās, grafiti pārņēma metropolitēnu, iekaroja to un izpletās visos virzienos.
  • Jaunieši, ar grafiti palīdzību protestēja pret garlaicīgo, pārsātināto un netaisnīgo pasauli.
  • Grafiti izmantoja nelegālie grupējumi, lai iezīmētu savu teritoriju.
  • Kad Amerikā metro vagoni tika utilizēti un nodoti metāllūžņos, raiteri sāka iekarot māju jumtus, sāka savus darbus piedāvāt mākslas galerijās, kā arī zīmēt tos studijās.
  • Uz veikalu sienām sāka parādīties tik tiešām skaisti, mākslinieciski grafiti.
  • Jaunā gadsimta sākumā, supergiganti IBM un Sony, priekš savas reklāmas izmantoja grafiti.
  • Grafiti liekas ļoti pievilcīgi arī datorspēļu veidotājiem.
  • Bijušie raiteri ir sasnieguši lielus panākumus dizainā, kļuvuši par māksliniekiem.
  • Grafiti ir sociālais protests, kas iziet ielās nevis vārdu, bet zīmējumu veidā.
  • Cīņa ar grafiti, daudzās pasaules valstīs kļūst aizvien intensīvākā un ieņem arvien lielākus mērogus.
  • Valdība uzskata, ka grafiti provocē jauniešus uzvesties graujoši.

Rakstu sagatavojis portāls https://www.rapidos24.mx/.

Vai grafiti vandālisms un sociālo tīklu uzbrukumi ir pieskaitāmi vienai kategorijai?

Kāds ir īstais iemesls cilvēku nodarbei ar grafiti mākslu? Izdemolēt kaut ko? Vai varbūt censties nodot kādu ziņu sabiedrībai? Jebkurā gadījumā grafiti ir vairumā gadījumu bijusi dusmu izpausme vai neapmierinātība ar sabiedrībā notiekošo. Grafiti tāpat kā citas publiskā vandālisma izpausmes pamazām izmirst imprumuturi rapide online, jo cilvēki lai mūsdienās izteiktu dusmas, vai savu viedokli vēršas pie sociālajiem tīkliem.

Kāds policists Amerikas savienotajās valstīs ir izteicieties, ka jaunieši šobrīd savas dusmas vai vardarbīgos komentārus izsaka sociālajos tīklos kā Facebook un Twitter nevis apķēpā ēku sienas. Līdz ar sociālo tīklu parādīšanos, ielu vandālisms ir mazinājies un grafiti ir tiešām atkratījies tā sacīt no savas nepatīkamās slavas un atguvis savas pozīcijas kā nopietni uztverams mākslas veids. Kuram gan patīk slikti veidoti grafiti uz savas mājas sienām? Nevienam taču, tātad varam priecāties par to ka vandālisma fāze uz ielām vairs nav tik liela, un nav jāuztraucas par kāda jaunieša dusmu izrādīšanu ar krāsas flakonu uz jūsu mājas sienas. Atgriežoties pie sociālajiem tīkliem, sociālie tīkli ir aizstājuši grafiti kā domu izteikšanās viedoklis un likt visiem dzirdēt par to kas notiek jūsu kompleksajā galvā. Protams, vairs nav jātvarsta jaunieši uz ielām, bet tagad grafiti tīrīšanas vietā jācīnās ar uzbrūkošiem tekstiem internetā un jauniešiem kurinot naidu vienam pret otru. Aptuveni 3 mēnešu laikā šogad, ap 10 tūkstošiem gadījumu ir notikuši kur jaunieši ir ar saviem vārdiem aizvainojuši kādu cilvēku novedot līdz vel nopietnākām sekām. Lai gan nenotiek fiziski bojājumi mūsu materiālajām ēkām, cilvēku naida kurināšana ir vel trakāka problēma par to, jaunieši ārā no mājas neiet tik pat kā līdz ar to sākas strīdi un citas problēmas virtuālajā pasaulē.

Tātad vai varam teikt ka grafiti ir noiets etaps pateicoties internetam? Iespējams, bet tā neuzskata britu ielu mākslas eksperts Sems Rouds. Pēc viņa vārdiem tradicionālā grafiti un ielas māksla ir vel joprojām ir liela daļa no sabiedrības, kad viņam uzdots jautājums par sociālajiem tīkliem viņš uzskata, ka tas grafiti tikai palīdz izplatīties, jo sociālie tīkli palīdz izplatīt mākslas attēlus daudz ātrāk un izplatīt darbus lielākai auditorijai. Kā arī viņš piebilst, ka Twitter palīdz paplašināt grafiti ziņojumus, visiem kas pasaulē vēlas zināt vairāk par grafiti nav fiziski jāatrodas tam blakus, lai to redzētu un izbaudītu.

Daudzi cilvēki arī uzskata, ka teiktais internetā neatbilst viņu īstajam viedoklim un ka viņi ir pavisam savādāki runājot ar cilvēku aci pret aci. Līdz ar to nonākam pie punkta vai grafiti ir tiešs domu un protesta izteikums vai vienkārša māžošanās? Puse uz pusi, jo domas parasti ar grafiti bija izteiktas caur zīmējumiem, kamēr sociālajos tīklos dominē konkrēti uzbrukumi un vārdu izpausmes, vai abus var pieskaitīt pie viena un neuztvert visu nopietni jo tie tikai ir zīmējumi un tikai vārdi? Tas gan ir katra paša ziņā, bet kā jau iepriekš tika minēts grafiti sevi atsvešina no vandālisma kategorijas, kamēr sociālo tīklu uzbrukumi palielinās. Anti sociālā uzvedība ir anti sociāla uzvedība credit doar cu buletinul, vienalga vai tā notiek tiešsaistē vai uz ielas un policijai vajadzētu koncentrēties uz abiem nevis tikai apturēt fiziskus bojājumus, dažreiz mentālie uzbrukumi ir vel traumējošāki. Būsim saudzīgi gan uz ielām gan tiešsaistē.

Grafiti vēsture un kad šis stils ir radies?

Grafiti var likties kā modernās pasaules brīnums, bet patiesībā šis mākslas veids ir radies jau senajā Romā, kad cilvēki gribēja nodot publiskas ziņas, vai nu baumas, vai politiskus ziņojumus viņi tos rakstīja uz ēku sienām un kas tāds notika vairāk nekā 2000 gadus atpakaļ. Un ko gan citu viņi darīs? Nodos viens otram e-pastus? . Bet romieši nebija vienīgie, kas izmantoja šādu ziņojumu stilu.

Senie vikingi un grieķi ļoti bieži izmantoja grafiti kā komunikācijas līdzekli un kā sevis izpaušanu, protams kādreiz tas nebija balstīts uz krāsu flakoniem, bet gan vienkārši krāsots ar dabas dotām krāsām vai arī ar kādu parastu krāsu, kādreiz grafiti māksla nebija vien krāsu flakoni un māju sienas, par grafiti tika uzskatīts jebkāds zīmējums kurš bija veidots uz virsmas vienalga ar ko krāsots. Dažādi stili veidojās lai nonāktu līdz mūsu perioda flakonu darbiem, bet arī pirmie darbi ar flakoniem tika veidoti uz zīmējumu pamatnes un pat demonstrēti mākslas galerijās. Modernā tipa grafiti gan parādījās Filadelfijā ap 1960. gadu, un līdz septiņdesmitiem gadiem šis mākslas veids jau bija nonācis Ņujorkā, kur tas tika popularizēts. Šī māksla pārņēma Ņujorku un cilvēki sāka rakstīt savus vārdus ar flakoniem uz sienām, metro un pat takšiem.

Grafiti mākslinieku uzskatīšana par noziedzīgu aktu tika aizsākta jo pirmie grafiti veidi radās jo bandas tādā veidā apzīmēja savu teritoriju un ar flakoniem apzīmēja ēkas un visu, ko viņi uzskatīja par “savu”. Termins grafiti gan pirmoreiz tika izmantots Ņew York Times avīzē, kad kāds žurnālists nosauca tos par grafiti, nevis sienu rakstiem kā tie tika saukti iepriekš. Astoņdesmito gadu sākumā grafiti tika reģistrēts kā oficiāls mākslas stils un galerijas visapkārt Amerikai sāka iegādāties šos darbus, jo kas tāds iepriekš nebija redzēts. Jautājums vai grafiti mākslu uzskatīt par vandālismu vel joprojām ir aktīvs, jo kad šie grafiti zīmējumi bija pārņēmuši visas sabiedriskās iestādes, kaut kas bija jādara un ASV senators tajā laikā bija sacījis “jūsu māksla beidzas, kur mans īpašums sākas” un tā visus astoņdesmitos un deviņdesmitos gadus, šie mākslinieki tika tvarstīti un ķerti, sūtīti uz pāraudzināšanas iestādēm un pat mesti cietumos. Uzskati pamazām mainījās, jo citas valstis sāka atzīt grafiti kā pilsētas izdaiļošanu un likumīgi deva māksliniekiem atļauju to darīt.

Tomēr arī tajos laikos bija veiksmes stāsti, Žans Maikls Baskvats sāka ielu gleznošanu ar flakoniem agrīnajos septiņdesmitajos gados un kļuva par respektētu mākslinieku, pēc veseliem 10 gadiem nodarbojoties ar to. Kā arī Franču mākslinieks Bleks Le Rāts un Britu mākslinieks Banskis ir sasnieguši internacionālus panākumus ar saviem liel darbiem un izcilo radošumu, kā arī daži no Banska agrajiem darbiem tiek pārdoti pat par simt tūkstošiem eiro un citi sasniedzot pat vel vairāk. Bet tie nav vienīgi darbi, grafiti māksla uz svarīgām ēkām vai ornamentiem tagad pat maksā vairākus simtus tūkstošus eiro un lai arī cik neticami tas būtu, šajā nozarē var skaisti nopelnīt ar attiecīgu talantu. Grafiti būdami vairāk novērtēti mūsdienās ļauj arī būt daudz brīvākiem būt jaunās paaudzes māksliniekiem, kuri varbūt domā tikai sākt bet baidās nokļūt aiz restēm, dažādu mākslas projektu ietvaros tagad pat ir ieteicams apgūt šādu mākslas veidu un tālāk pat veidot savu nākotni ar grafiti. Cerēsim, ka grafiti turpinās augt kā savs žanrs un būs atļauts arī nākotnē un nenoniecināts sabiedrības priekšā!

Grafiti paraksti jeb tagi un to izcelsme tad un tagad

Grafiti paraksti, jeb tagi, metode kā rakstīt savu vārdu ar krāsu flakonu palīdzību vai arī ar marķieri ir viens no visvairāk nesaprastajiem veidiem kā veidot sava veida izcelšanos grafiti vidū. Lai gan ir daudz advancētāki veidi kā veidot zīmējumus, tā visa pamatā ir vārds. Zināms, ka grafiti ir aizsācies ar vārdu un tā visa pamatā ir pēc iespējas mākslinieciskāk izveidot sava vārda atveidojumu, to arī saucot par parakstu. Ērā, kad ielu māksla un grafiti ir daudz vairāk pieejama un pieņemtāka cilvēku vidū, parakstu veidošanai gan nav tik daudz sekotāju pulki, jo tie vienmēr ir bijuši piesaistīti bandu dzīvei un vandālismam. Arī no iekšēja skatupunkta par vērtīgiem tikai tiek uzskatīti tie grafiti kuri attēlo kādu ainavu, mākslas darbu vai zīmējumu. Paraksti jeb tagošana ir daudz mazāk pieminēts aspekts grafiti nozarē, kaut gan visi esam redzējuši burbuļu burtus un visus pārējos vārdu atveidojumus, kuri aizsāka to visu. Bet kādēļ cilvēki ienīst šos parakstus un par tiem tikai izsakās ar kaut ko negatīvu? Kas tad īsti ir mainījies kopš astoņdesmitiem gadiem, kad tagošana bija top prioritāte uz ielām, vai tiešām ir tā ka mākslinieki no tā neko nevar iegūt? Vairāk jautājumu nekā atbildes, bet arī pēc tik daudziem gadiem tagošana vēljoprojām dod dažādas jaunas iespējas. Tagošana tad un arī tagad ir spēcīgs veids kā iegūt respektu no saviem vienaudžiem, protams tas nav nekas drošs kā piedalīties sacīkstēs vai spēlēt mūzikas grupā, bet tomēr tas nodrošinās jums vietu vismaz savā rajonā.

Pirms vairāk kā 20 gadiem grafiti pat tika uzskatīts par tūrisma objektu īpaši Ņujorkā un Austrālijā, un tas sevī arī iekļāva tagus un cita veida parakstus. Fotogrāfi tos iekļāva tūrisma objektu grāmatās un grafiti kultūra attīstījās, bet attieksme ir pārvirzījusies ļoti daudz kopš tiem laikiem. Kad grafiti pamazām atbrīvojās no savas bēdīgi zināmās vandālisma reputācijas, cilvēki arī sāka vairāk novērtēt grafiti mākslu kā mākslu nevis kā niecīgus ēku ķēpājumus, bet tagiem un parakstiem vel joprojām ir sociālā stigma, lai gan arī ir pagājuši vairāk nekā 20 līdz 30 gadi. Citās valstīs vel joprojām grafiti māksla tiek uzskatīta kā tūrisma vērtīgs objekts, bet pret parakstiem un vārdiem atveidotiem mākslinieciskā aspektā neviens nepievērš uzmanību. Kāda Austrālijas policiste reiz teikusi “Vienalga vai tā būtu ielas māksla, vai kāds vārds uz sienas tāpat vainīgie tiks sodīti”. Tā diemžēl gan nenotiek, jo ielu mākslinieki ienes daudz naudas valsts tūrisma kontā, kamēr parakstu atveidotāji ar savu stilu tiek noniecināti un aizturēti katru reizi kad tiek pieķerti.

Vislielākā problēma attiecībā uz tagiem ir, kur tad tos īsti veidot ja viss ir aizliegts, senākos laikos tie bija metro, tramvaji un citi transporta līdzekļi. Tagi būtu jāuztver kā reklāma, jo tiem tāpat kā reklāmām izvietotiem uz autobusiem un citiem transporta līdzekļiem ir savs iespaids sabiedrības vidū, un arī šie mākslinieki cenšas atstāt iespaidu savā veidā un izveidojot savu reklāmu, bet kādēļ to darīt uz metro un tramvajiem? Cilvēki apgrozās ap tiem visu laiku, tas ir vieglākais veids kā pievērst uzmanību no visvairāk cilvēkiem vienlaicīgi. Alternatīvu var arī atrast šeit, jo kādēļ ļaut garlaicīgām reklāmām sabojāt šos tramvajus, ja grafiti mākslinieki var tos izdekorēt vel vairāk un tajā pašā laikā pievērst uzmanību minoritātes viedoklim un likt padomāt kamēr izmantojam šos transportus, reklāmas ir maksas pakalpojums, tad kādēļ neizmantot kaut ko tādu kas ir bezmaksas un atspoguļo citu sabiedrības pusi kurai arī ir balss.

Grafiti labās un sliktās puses

Grafiti oficiāli būdams mākslas veids jau no agrajiem deviņdesmitajiem gadiem ir atvēris daudziem acis uz ielu mākslu un devis jaunu perspektīvu. 2008 gadā, pasaules modernās mākslas muzejs atveidoja pirmos grafiti un ielu mākslas darbus savā muzejā tiešām liekot ielu mākslai likties daudz nozīmīgākai no mākslas aspekta. Kamēr valstīs kā Kanādā katru gadu iegulda 1 miljonu Kanādas dolāru grafiti bojājumu noņemšanā, neskatoties uz to pastāv dubultie standarti, kad tiek apspriests jautājums par labajām un sliktajām pusēm grafiti jomā.

2013. Gadā kāds jauns puisis kuru sabiedrībā uzskatīja par nākamo Banski (Kādreiz ļoti populāru grafiti mākslinieku un ielu mākslas aizsācēju). Kaut kādā veidā izvairījās no cietuma soda, kad viņš bija apzīmējis kādu maģistrāli pilnu ar dažādiem zīmējumiem. Tikmēr kāds puisis no Londonas tika notiesāts uz 27 mēnešiem cietumā par to, ka viņš nav pietiekami talantīgs līdz ar to viņš ir tikai vandālis. Šie ir tikai daži piemēri labajām un sliktajām pusēm, bet ko varam paņemt no šī piemēra ir tas vai sabiedrībā ir pieņemami tas ja neesi pietiekami talantīgs ielu mākslas jomā, tevi jāuzskata par vandāli?

Jau kopš grafiti dzimšanas sešdesmitos gados, pilsētas ir uzskatījušas grafiti mākslu par bezjēdzīgu vandālismu, bet tajā pašā laikā talantīgi mākslinieki tiek uzskatīti par dieva dāvanām tā teikt. Bens Eins ļoti slavens grafiti mākslinieks kura darbi ir pat dāvināti ASV bijušajam prezidentam Barakam Obamam, viņš tiek uzskatīts par mākslinieku un iemests tajā pašā čupiņā kur gleznotāji vai tēlnieki. Viņš arī pats uzsver, ka grafiti ir pozitīvs trieciens sabiedrībai, un viņš pats personīgi ir ieguldījis daudz naudas lai izveidotu speciāli grafiti paredzētiem māksliniekiem sienas uz kurām veidot darbus, pat pašos pilsētas centros. Uztverot grafiti par to kāds tas ir un saprotot tā jēgu un kulturālo vērtību, tas var darīt brīnumus pilsētu tūrisma industrijai. Šobrīd pasaulē rīkojot daudzus grafiti mākslas festivālus tajos ierodas pat aptuveni simt tūkstošu cilvēku katru gadu, ieskaitot māksliniekus, mākslas kritiķus un vienkārši piekritējus. Arī bez šādiem pasākumiem katra mākslīgi izveidotā siena ar šiem zīmējumiem visticamāk iekļauta pie tūrisma objektiem, trīs stundu grafiti pārgājieni dažādās Anglijas ielās kopā ar gidu var jums pat izmaksāt uz 30 eiro, taka tas nav nieka investējums, savienoti kopā ar stāstiem un zīmējumu detalizētiem aprakstiem, šie tūrisma pasākumi ir ļoti populāri tūristu vidū.

Nesen Londonā no kādas vecas sienas tika noņemts Banska slavens darbs un cilvēki bijuši ļoti šokēti par to, jo šim darbam ir liela kulturāla vērtība grafiti nozares vēsturē. Un šādi gadījumi notiek bieži, kad tiek noņemti slaveni ielu zīmējumi kuru vērtība sasniedz pat simtiem tūkstošus dolāru. Un tā tiešām ir problēma, lai gan nemitīgi rodas jauni darbi, nevajadzētu ļaut pilsētas valdībām atbrīvoties no darbiem , kas var atnest valstij daudz ienākumus jau no tāda aspekta, ka kādā jomā tam ir kulturāla vērtība un tāda tā paliks un augs ļoti ilgi.

Daudziem grafiti māksliniekiem ir vaicāts, kādēļ jūs vienkārši negleznojat legāli? Un kāds mākslinieks kurš šobrīd atrodas cietumā atbildēja, ka grafiti vienmēr ir bijis kaut kas kā aizliegtais auglis, mums ar parasto mākslinieku domāšanas stilu nav nekā kopīga. No tāda aspekta vien ir svarīgi saprast labās un sliktās puses un cik daudz šie cilvēki ir gatavi upurēt savas mākslas dēļ.

Grafiti efekts uz pasaules kultūru (otrā daļa)

Iepriekšējā rakstā apskatījām kā finansiālais stāvoklis ir saistīts ar grafiti būtību un kādēļ hip hopa kultūrai pirmsākumi meklējami dzīvojamo ēku, nabadzīgo rajonu centros. Runājot par hip hopu grafiti diezgan daudz ietekmēja hip hopa augšanu tieši pašā žanrā. Hip hops pats vispārīgi radies astoņdesmito gadu vidū, tika mīlēts no tādas pašas sabiedrības puses kā grafiti piekritēju daļa un parasti šīm divām grupām bija ļoti daudz vairāk kopīga nekā atšķirīga. Vēlāk apvienojot grafiti ar hip hopa pretrunīgajiem dumpja un pretošanās saucieniem, daudzi grafiti sāka parādīties visur, kur bija hip hops.

Deviņdesmitajos gados, kad hip hops tiešām sāka palikt “karsts” un tika demonstrēts visur, grafiti sekoja līdzi, grafiti bija visur tie tika demonstrēti mūzikas video klipos, uz albūmu vākiem un pat uz plakātiem, kā arī nereti ņēma dalību formējot festivālus, kur hip hopa mūzikas koncertu laikā tika veidoti lieli grafiti zīmējumi. Tagad jau mūsdienās nevaram iedomāties vienu bez otra, jo šie abi itkā dažādie mākslas stili saista daudzas kopīgas lietas. Atgriežoties vel nedaudz pirms šī fenomena, pirmās problēmas radās izglītības trūkumā, kamēr vidus klases bērniem tiek piedāvāta laba izglītība pilnīgi bez maksas, daudziem no grūto rajonu bērniem šāda iespēja nebija, līdz ar to daudz no šiem bērniem pievērsās pašizglītošanai un ieguva ielu gudrības nevis vispārīgo izglītību. Protams, ar alternatīvu dzīvesveidu daudzi no šiem jauniešiem pievērsās hip hopam un grafiti mākslai. Mums var likties, ka tikai maza daļa bija tāda kas palika bez izglītības, bet patiesībā lielajās valstīs šis skaits ir ļoti liels. Tas arī var būt iemesls kādēļ arī daudzi šobrīd populāri mākslinieki ir tikai ar pāris klašu izlgītībām un bez jebkādiem skolu papīriem.

Nonākot mazliet vairāk mūsdienās, tehnoloģiskā attīstība arī ir veidojusi grafiti kultūru, īpaši ir vērts pieminēt interneta parādīšanos. Ar interneta ienākšanu teju visur, iespējas dalīties ar jaunām krāsošanas tehnikām bija daudzas un dalīties ar darbiem arī tādēļ to arī var uzskatīt par lielu soli un iemeslu kādēļ ielu māksla ir šobrīd tik populāra. Oriģināli pirms interneta ienākšanas, grafiti bija vairāk izmantots kā komunikācijas līdzeklis, bet redzot kā grafiti attīstījies var saprast kādēļ grafiti ir izdarījis arī savu efektu uz sociālo biznesa kultūru. Mūsdienās visas reklāmas ir digitālas līdz ar to ir nepieciešamība pēc orģināla iepriekš neredzēta mākslas darba, kas dotu vizuālo percepciju un palīdzētu labāk patērētājam saprast kas tas ir , kā arī uzrunāt visu auditoriju. Tātad varam saprast paši jau galveno atšķirību starp mūsdienu grafiti un pagātnes, grafiti vairs nav par ziņas nodošanu un sava viedokļa izteikšanu, bet vairāk par kreativitāti un pašu mākslas vizuālo izskatu.

Laiki mainās un protesti ir pārgājuši uz internetu, līdz ar to arī grafiti mainījās un mainīja kultūru vienlaicīgi, iedvesmojot dažādas paaudzes ar cilvēkiem veidot un būt aktīviem. Lai gan diemžēl vel klašu princips sabiedrībā pastāv un šādi rajoni arī, neskatoties ne uz ko šiem jauniešiem ir kaut kas ar ko nodarboties nenonākot uz nepareizā ceļa un darot noziegumus. Un runājot par hip hopu šis žanrs vel pat mūsdienās izmanto ļoti daudz grafiti un grafiti ir kā ķēdes posms starp sabiedrību, no viena mākslinieka uz nākamo un no šī mākslinieka uz lielāku cilvēku skaitu. Mainīsim kultūru un iedvesmosim citus darīt to pašu un būt orģināliem.

Grafiti efekts uz pasaules kultūru (pirmā daļa)

Kas īsti ir motivējošais faktors kādam rakstīt uz sienām publiski, Un kādēļ šie cilvēki vienkārši neņem papīru un zīmuli un neraksta šos vārdus un zīmējumus uz lapas un patur tos tikai paši pie sevis? Gluži kā mūziķim prasīt kādēļ tas nedzied mājās pats sev nevis uzstājas publikas priekšā, šādi jautājumi var tikt attiecināti uz jebkādu sfēru, bet daudzi sociologi, psihologi un kultūras antropologi ,lai saprastu labāk kādu devumu ir izdarījusi grafiti māksla , vispirms iedziļinājās un nolēma atgriezties pie grafiti saknēm un pie lietas, kas saista grafiti īpaši ar pop kultūru un tas ir hip hops.

Pirmie cilvēki, kas aizsāka hip hopa žanru un bija cilvēki kurus uzskatīja tehniski par zemākā slāņa pilsoņiem, tajos laikos cilvēki kuri nebija finansiāli bagāti un cilvēki kuri cīnījās par izdzīvošanu arī tādā lielā zemē kā Amerikā, šādiem cilvēkiem arī parasti ir naturāla skaudība(protams ar izņēmumiem), pret tiem kuriem dzīvē paveicies mazliet vairāk. Respektīvi grafiti ir rezultāts, jauniešu kliedzieniem pēc uzmanības un pievērst uzmanību problēmām, kas skar zemāko slāni no sabiedrības nevis vidusslāni, kas tiek demonstrēts ziņās un citos mēdijos.

Sabiedrībā, kura ir sadalīta daļās un slāņos, cilvēks pēc būtības ir ieprogrammēts censties “izsisties” un tikt līdz augstākajam slānim, kas būtu būt miljonāram, vai būt vispārīgi pārtikušam. Diemžēl ielu zemākās klases jaunieši ir ļoti bieži apdalīti no dažādām iespējām tai skaitā, labas skolas, labie darba piedāvājumiem. Parasti zemāko klašu pārstāvji strādā ļoti ilgas stundas ar ļoti maz naudas pārpalikumiem vai naudu ko var ietaupīt vēlāk. Līdz ar to šī pastāvīgā cīņa par izdzīvošanu rada vēlmi radīt kaut ko vai arī iznīcināt kaut ko un likt visiem par to zināt. Bet kā zemās klases dzīves stils ir saistīts ar hip hopu ? Hip hops taču parasti asociējās ar naudu, dārglietām un skandalozām dziesmām, bet šīs divas lietas ir pat ļoti saistītas, svarīgi nav tas par ko hip hops tiek uzskatīts, bet kas par zvēru tas patiesībā ir tur apakšā. Hip hops vienmēr ir bijis savās saknēs par pretošanos sabiedrības standartiem nevis par rīmēm, un pārsvarā visi hip hopa mākslinieki ir nākuši no zemākās klases ģimenēm, un mēs visi vispārīgi gribam to kā mums nav, lai arī kurā slānī atrastos. Augstākas klases ģimenes parasti apveltītas jau ar naudu un izdzīvošanas iespējām, līdz ar to viņiem gribasspēks ir daudz mazāks nekā šiem zemākās klases pārstāvjiem. Šie iemesli var arī izskaidrot grafiti pirmsākumus, tie noteikti neatspoguļo grafiti un ielu mākslu mūsdienās, bet hip hopa dzīves stils ir arī palīdzējis tam izveidot atzarus un grafiti ir viens no tiem. Vēloties kaut ko vairāk kā mūziku, cilvēki atrada veidu kā arī likt sabiedrībai būt šokētai un iztiekot bez rīmēm, viņi vienkārši izteica savas domas ar flakona palīdzību uz sienām visas publikas priekšā.

Grafiti tika izmainīts savā kodolā dēļ tā, ka tas bija ietekmēts ar hip hopa pretošanās uzskatiem, kā arī varam saprast, kur hip hops ir radies, lai gan hip hops radās pēc grafiti iznākšanas, šiem abiem mākslas žanriem ir kopīgs tas ka tie radušies ir vidus klases un zemākās klases iedzīvotāju dzīvojamajos rajonos, nākamajā daļā apskatīsim dziļāk, kas izraisīja šo abu stilu drastisku augšanu cilvēku vidū.

Interesanti fakti par grafiti

Šie daži fakti par ielu mākslu un grafiti liks tev neticībā ieplest acis:

  1. Viens no pirmajiem zināmajiem mūsdienu grafiti māksliniekiem bija “Cornbread”. Īstajā vārdā Darryl McCray, dzimis 1953. gadā ASV pilsētā Filadelfijā.
  2. Pasaulē garākais grafiti rullis tika apzīmēts 2012. gada pavasarī Pakistānā. Tā kopējais garums bija 1924 metri un tā tapšanā piedalījās 274 grafiti mākslinieki. Šis rekords kā oficiāls ieraksts tika iekļauts Guinness Pasaules rekordu grāmatā.
  3. Grafiti mākslinieki, kuri ielu mākslā ir pievienojušies nesen, ir vēl jauni vai nepieredzējuši, grafiti aprindās tiek saukti par “rotaļlietām” (angliski – par “toys”).
  4. Melnā piezīmju grāmata vai gabal-grāmata (angliski – “black book, piece book”) ir grafiti mākslinieka skiču bloknots. Tas tiek ļoti slepeni sargāts, jo glabā mākslinieka “rokrakstu” un var tikt izmantos kā pierādījumus vandālisma gadījumos.
  5. Lielākā daļa grafiti mākslinieku labprātāk vēlas, ka tos dēvē tieši par “rakstniekiem”, katram no viņiem ir unikāla atpazīšanas zīme saukta par tagu (angliski – par “the tag”).
  6. Grafiti ir viens no četriem hip-hop kultūras elementiem, blakus dīdžejošanai, vārsmām un break dejām.
  7. Amerikā savulaik tik populārais metro vilcienu grafiti paaugstinātās drošības un kameru dēļ “izmira” astoņdesmito gadu beigās. Pēdējais metro vilciens ar ievērojama izmēra grafiti uz sāniem manīts 1989. gadā.
  8. Astoņdesmitajos gados valdīja sīva konkurence grafiti mākslinieku vidū, tāpēc daudzi pievērsās inovācijām, lai vairāk izceltos un atšķirtos no pārējiem. Šis ir laiks, kad grafiti mākslinieki radīja gumijas zīmogus, uzlīmes un dažādus trafaretus, lai efektīvāk iezīmētu savus darbus.
  9. Vecākais grafiti mākslas darbs, kas vēl joprojām atrodams tā pirmreizējā vietā, ir tapis 1920. gadā un šodien tiek dēvēts par “Texino”.
  10. David Choe ir talantīgs grafiti mākslinieks, kurš iemanījies savus darbi arī pārdot, pie tam par ļoti augstām cenām. Tā rezultāta viņam bija iespēja iegādāties Facebook akcijas biržā vēl šī uzņēmuma agrīno dienu laikā. Tiesa savu pirmo miljonu šis mākslinieks nopelnīja ar azartspēlēm Lasvegasā.
  11. Revs ir pazīstams galvenokārt kā liela grafiti leģenda un tēvs mūsdienu ielu mākslai, bet retais zinās, ka viņš 1993. gadā bija tik ļoti aizrāvies ar pankmūziku, ka pats izveidoja arī grupu ar tādu pašu nosaukumu. Dažas no šīs grupas dziesmām šodien ir iespējams noklausīties Youtube.
  12. Ķīnā 1920-tajos gados Mao Dzeduns izmantoja grafiti mākslu, lai stimulētu komunistu revolūciju valstī, izvietojot revolucionārus saukļus un gleznas dažādās sabiedriskās vietās.
  13. Amsterdamā grafiti bija nevis hip-hop kultūras, bet gan panku skatuves kultūras sastāvdaļa.
  14. Grafiti un ielu māksla šo mākslinieku vidū netiek uzskatīta par vienu un to pašu. Taču mākslas zinātnieki uzskata, ka pats termins “ielu māksla” ir vienkārši moderns izgudrojums, ko cilvēki paraduši lietot, lai aprakstītu grafiti darbus savā pilsētā.
  15. Kontrolēt krāsu aerosola strūklu pats par sevi jau ir īsts meistardarbs.
  16. Liela daļa no grafiti mērķa patiesībā ir atstāt iespaidu uz citiem šīs jomas māksliniekiem.
  17. Grafiti nozarē lielākā daļa ielu mākslinieku ir tieši vīrieši, tāpēc populārā amerikāņu grafiti māksliniece Swoon ļoti ilgi tika uzskatīta par vīriešu kārtas pārstāvi. Šīs 1977. gadā dzimušās mākslinieces darbu objekti ir cilvēki, krāsas un emocijas.
  18. Pirms pasaule tika iepazīstināta ar sociālajiem tīkliem, Twitter un katram grafiti māksliniekiem nebija savas mājas lapas vai Instagram konta, pagāja ļoti ilgs laiks, lai cilvēki varētu uzzināt par jaunajiem māksliniekiem, kuri neatradās to tiešā rajona tuvumā.

Grafiti – mākslas veids vai huligānisms?

Jebkurš pilsētvidē dzīvojošais nenoliedzami ir ievērojis krāsainos, provokatīvos un nelegālos zīmējumus uz māju sienām un sētām, kas vienā vārdā tiek kvalificēti kā grafiti. Lai gan lielākā daļa iedzīvotāji vēl joprojām saredz grafiti kā traucēkli, šis mākslinieciskās izpausmes veids gūst arvien lielāku atzinību mākslas pasaulē – arī kā likumīgs mākslas veids. Par to, vai grafiti uzskatāms par mākslu vai par vandalismu, ir izskanējušas vairākas diskusijas un tās turpinās vēl joprojām. Ņemot vērā to, ka grafiti ir pazīstams jau kopš teju aizvēsturiskiem laikiem, debatēm par šo tēmu vajadzētu izbeigties, taču tā tas nav ne tuvu.

Lai vairāk izprastu grafiti, to varētu aprakstīt kā ielu mākslas paveidu, kas parasti ietver, tā saucamo, “ietagošanu” (no angļu vārda “tagging”, tulkojumā – iezīmēt, piezīmēt), grafiti autora parakstu, bet līdztekus tam tiek veidoti arī lielāki un sarežģītāki mākslas darbi uz pilsētvides sienām un sētām. No pašas pirmās grafiti pastāvēšanas dienas, tas tiek uzskatīts kā darbība ārpus likuma. Tādejādi mākslinieki uzņemas lielu risku radot savus autordarbus, kas reizēm beidzas ar minētās personas arestu. Būt “atkritējam”, ārpus likuma un vispārējas bailes tikt pieķertam un arestētam, ir tas adrenalīna dzinulis, ko daudzi mākslinieki uzskata par grafiti kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Par to, ka šīs mākslas veids mūsdienu pasaulē vairāk tiek uzskatīts par huligānismu, liecina noķertajiem grafiti māksliniekiem piespriestās apsūdzības un sodi par vandalismu, kas pēc definīcijas ir apzināta un bezjēdzīga citai personai, pilsētai, valstij piederošas kultūras un materiālo vērtību iznīcināšana vai tīša bojāšana. Bet vai māksla ir māksla tikai tad, ja tā ir legāla?

Palūkosimies uz šo jautājumu no cita skatu punkta. Piemēram, ja kāds apzīmējis tev piederošu mājas sienu, visticamāk, ka tu par to nebūsi pārāk laimīgs, jo īpaši, ja tas noticis bez tavas piekrišanas. Nevienam nav tiesību ko tādu darīt bez atļaujas, šinī gadījumā to var kvalificēt kā vandalismu. Bet vai to pašu varētu teikt gadījumā, ja grafiti mākslinieks būtu radījis patiešām aizraujošu grafiti zīmējumu uz citādi pamestas, garlaicīgas, nomācošas mājas sienas pilsētā? Varas iestādēm nenoliedzami būtu absolūti vienalga, vai šis ir Mikelandželo līmeņa zīmējums – ja tas ir ticis uzkrāsots uz kādam piederoša īpašuma bez īpašnieka piekrišanas, tas tiek uzskatīts par vandalisma aktu. Tātad, vai tas nozīmē, ka grafiti var būt māksla tikai tad, ja tā veikta likuma ietvaros? Vai uzgleznots uz audekla un izvietots, teiksim, Parīzes mākslas muzejos pie sienas, grafiti pēkšņi kļūtu par respektablu un iecienītu mākslas formu? Grafiti pēc būtības ir ielu māksla, tātad, lai tā spētu eksistēt šajā formā, to nevar izņemt no tai paredzētās vides.

Taču, ja grafiti mākslas galvenā problēma ir tikai tās atrašanās vietā, proti, uz ielām un sienām, tad kāpēc gan pilsētas varas vīri nav padomājuši par universālu risinājumu? Izmantot daudzsološos, jaunos māksliniekus pilsētvides izskaistināšanai kopīgiem spēkiem? Dažas pilsētas, piemēram, Stokholma Zviedrijā un Bruklinas apkaime ASV ir soli priekšā šāda risinājuma ieviešanā. Tam speciāli paredzētās vietās ir iespējams ieraudzīt pasaules ievērojamākos grafiti mākslas darbus, ko radījuši slavenākie grafiti mākslinieki. Uz šīm sienām savu mākslu ir aicināti izteikt visi gribētāji un entuziasti.

Mūžīgais jautājums par to, vai grafiti ir mākslas veids vai tomēr huligānisma akts, tā arī paliek neatbildēts. Iespējams, to varētu klasificēt kā gaumes jautājumu. Citi uzskata, ka grafiti ir māksla, kas izriet no vandalisma, bet tik un tā pilda mākslas darba funkcijas.